Guļu uz muguras, klausos Nils Frahm un domāju par to, kā gan es vienmēr iepinos pasaulēs, kas nav manas. Arī tagad. Un nav tā, ka katram ir tikai sava pasaule, katram viena. Ir daudzi manā, ir daudzi viņu. Bet mēs neesam vienā.

Es neprotu svešā pasaulē dzīvot.
Pat, ja mīlēt un mīlēties šķiet visdabiskāk (kā mirkšķināt acis vai nošķaudīties, nejauši ieraujot piparus nāsīs). Ja iemiegot netraucē karsti piespiestā kāja, kas kaitinājusi vienmēr līdz šim. Ja roku nenoguļ un roka nenoguļas, un izliekums ieguļ ieliekumā un plauksta pieguļ gurnam.

Ja viss pēkšņi šķiet vienkārši.

Bet tā nekad nebūs mana pasaule. Vai mūsu. Mēs esam katrs savā, īsos brīžos vien ļaujot pieskarties mazliet vairāk.


http://www.youtube.com/watch?v=ItTF7m7K9n0