nakts vidū traucoties pa tumšu jūrmalas šoseju, pasažieru sēdeklī izgūlusies pētīju zvaigznes visapkārt. virs galvas. pa labi, pa kreisi, aiz kokiem, virs tiltiem, virs miglas, virs jūras un pilsētas gaismām. un tad stāvot uz piemājas grantētā celiņa, kurpēm rokās un akmeņiem mazliet duroties pēdās. tuvojas rudens. ziema. to var redzēt pēc lēnītēm iznirstošiem vēršu dzinēja ragiem, persejs ceļas arvien augstāk, drīz naktīs manos logos atkal raudzīsies orions.. un viss sāksies no jauna. no jauna atkal.


silta plauksta nozuda no mana pleca. steidzīgi izrausos no mašīnas, atkal muļķīgi jokojot. atkal steidzīgi. pasmaidīju un klusi aizvēru durvis.
viņš sagaidīja, kamēr nokļūstu atkal gaismā, otrpus sliedēm..

tas pat gandrīz vairs nav smieklīgi (ja neskaita to, ka ir) - es to izdarīju atkal.. tikai šoreiz bez biksiņām, tikko, un tūliņ arī jāiet prom. nezinu, jāsmīn un jāmiedz ar aci? :)