man tomēr šķiet, ka dzīve ir ceļš vienam pie otra. ceļi. pagriezieni. tilti un tuneļi, un ar košām gaismām iezīmēti lidmašīnu skrejceļi. tieši tik gari, lai satiktos īstajā laikā. cik tomēr muļķīgi tas izklausās.. bet es tiešām tam ticu. var jau būt, ka tas laiks nekad nepienāks. varbūt mēs esam uz paralēlām šosejām, raugoties viens uz otru caur stikla sienu brīžos, kad līkumi pietuvojas viens otram. bet varbūt tu jau esi tepat, aiz stūra, mazliet steidzīgi mīņājies pie sarkanās gaismas luksoforā, rokas kabatās salicis un pārvilcis kapuci pāri galvai, un man atliek tikai nogriezties uz otru pusi, lai tevi ieraudzītu.

varbūtības ir tikai varbūtības. bet es zinu, reiz kādā krustojumā mēs tiksimies. es būšu pāri ielai..

es dzimu mākoņainā laikā un nebūt nerāvos dzīvē.