pamostoties piecos pēcpusdienā, ir mazliet izjaukta pasaules kārtība. viss ir ačgārni un galīgi ne Tā, Kā Vajadzētu. brokastis vakarā, vakariņas no rīta.. un nu jau arī diena ir nākošā. miega vēl nav. gribas ēst. vai varbūt atkal ielīst karstā dušā.. tas bija šorīt vai tas bija vakarrīt? dienas ir bez nosaukumiem un datumi bez cipariem.

ja es prastu, es uzrakstītu to visu. bet es neprotu. ne tā. es zinu tikai to, ka vakara krēslā robežu šķērsojot, kamēr aizmugurē divi klusi un mierā guļ, bet man priekšā ir visi pasaules ceļi un viss pasaules laiks, pārņēma tāds gandrīz vai uz pusēm raujošs prieks. vēlējos kaut ceļš nekad nebeigtos.
un nakts vidū, vientuļā statoilā svešā pilsētā, vientuļa melna kafija un siltumā sakusušas šokolādes konfektes, klusi pļāpājot par visu un neko. pēc blandīšanās privātmāju rajonos un nejauši jaušas braukšanas pa būvobjektiem un pļavām, un mēģinājumiem sapildīt piecdesmitlitrīgā bākā benzīnu par simts latiem. noliku atkal gulēt un mēnesim lecot braucu mājup. atkal sajutos dzīva. atkal vēlējos kaut ceļš nekad nebeigtos. rokas stingrāk pie stūres, smaids sejā, mugura dziļāk sēdeklī. un tad sākās ātrgaitas šoseja..

rīts pie robežas. lakats ap plikiem pleciem, dibens uz kapota un mirklis miera. dodiet man vēl. ar septiņiem simtiem nav gana.