es zinu, kur es iesaistos. es arī zinu, ka spēju ar sevi tikt galā. vēl es zinu, ka ir tā neredzamā siena, un plaukstām ik reizi saskaroties tā paliek starp mums.

jo viņš nekad nebūs mans. jo es nekad nebūšu viņa. jo var pienākt tuvāk, bet nedrīkst nākt parāk tuvu. mums pieder vien īsi brīži, ikdienai nozagti, kuros saprast, ka joprojām esi dzīvs un cik ļoti. sajust sen aizmirsto un atcerēties nekad nepiedzīvoto. man gribējās pateikt skaļi, cik ļoti man patīk viņa smarža. piespiest degunu pie kakla un ieelpot, vēl un vēl, ik reizi mazliet sajūkot prātā.. man gribējās pateikt skaļi, lai viņš paņem mani atkal. vienu plaukstu uz gurniem un otru cieši iepinoties plecos. lēnām. spēcīgi. lai nebaidās un sper soli mazliet tuvāk, jo šobrīd visa pasaule ir mums un mūsos, un nekā cita nav. pilnīgi nekā. es, viņš, debesis un zeme.
es nepateicu. un es nekad arī nepateikšu.



this bitter earth