es nezinu, kas viņā tāds ir, bet ik reizi runājot es sajūtos par desmit gadiem jaunāka, kas nozīmē, ka eju piektajā klasē. stāvu blakus un esmu nolikta uz pauzes. vatafaks un ahujeķs, īsāk sakot. a gribas ta pazust, jo Kas Gan Es Esmu un Viņam Taču Tas Viss Ir Gluži Citādāk, un vispār es esmu melnos svārciņos un baltās zeķēs ar bumbuļiem pie ceļa, un cukurvates kociņu rokās zoodārzā, jo man ir 12gadi.

prāts un prāta konstrukcijas ir drausmīga lieta. vaļā tikt nevar. piš prātu tad, kad iemesla nav vispār un nepiš tad, kad ir. vai nu jādzer daudz un vēl vairāk vai jābēg neatskatoties.

tas viss beigsies ar iedomām un pieņēmumiem un uzgrieztu muguru.
tas viss varētu būt citādāk, ja ļautos un atļautos, nedomājot, un pastieptu plaukstu mazliet pretī.

es neprotu un nepratīšu, es vienmēr pieņemšu sliktāko un iedomāšos un sadomāšos un skriešu prom. viss ir sajucis pirms vēl ir sācies. nekad nekas nesāksies. nekad nekā vairāk arī nebūs.


jākačā iedomības skili, jāsūc koteiļi lēnām caur salmiņu, acīm nedaudz piemiegtām. jānesas drausmā ātrumā pilsētai cauri. jāmeklē nakts. kā diez tur tā jūra smaržoja..