es pagriežu galvu tumsai pretī un jūtu kā smaržo pašas mati. vai varbūt tā smaržo vieta, kur satiekas kakls ar plecu. vai varbūt delnas locītava, siltumam no manis izplūstot telpā.. nekas nav mainījies. reiz pusi dienas pavadīju cenšoties atcerēties, kur agrāk esmu šo smaržu.. un tad kā ar auksta ūdens šalti. toreiz. gandrīz pārbraucu pie sarkanā un skaļi nokaucināju bremzes. varu derēt, ka asfaltā palika melnas švīkas.

es zinu, ka esmu nemitīgi baidījusies no pārprastā. uzgriezu muguru, jo šķita. slēpos, jo iedomājos. bet patiesībā kāds vienkārši bija rokās iespiedis zoles trumpes, liekot spēlēt durakus.. tagad? tagad sākas jauna partija.

ko spēlēsim?