mājās braucot iedomājos, ka esmu sniega tunelī - abās ceļa pusēs kupenas izaugušas līdz plecam. tumsā jāķer pretimnākošo gaismas un jālien pie sētas iztīrītā kabatiņā, lai palaistu garām, vai arī jāripinās atpakaļgaitā līdz uzradīsies kāda Vieta Kur Pagaidīt. bet visskaistākās ir vientuļas un reizumis nošķūrētas šosejas tumsā, kad vējš tām pāri pūš sniegu.

šis gads ir iesācies strauji. ar lietotājvārdu maiņām, aizbraucošiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuri uzrodas, ar urdīgām domām un iedomām, kas nekādi neliek miera, un sirdi teju pušu raujošiem sapņiem par kalniem. un vēl visu to, ko Vienkārši Nevar Izstāstīt, jo to Vienkārši Nevar Izstāstīt. vajag personīgo kosmoskuģi un pārdesmit stundas klusuma tur augšā, caur iluminatoru noraugoties kā uz Zemes ierodas rīts.. un tad atkal satumst, un jūs savos namos ieslēdzat gaismu, liekot pilsētām savīties spožās virtenēs.

bet vispār es jūtos tukša. it kā kāds būtu atvēris durvis un klusītēm, uz pirkstgaliem iznesis no manis visu laukā. arī miegu sev līdzi paraujot. visam ļaujos un no visa izvairos. skatos, bet neieraugu un klausos nedzirdot. speru soļus, neskatoties zem kājām un braucu kā toreiz polijai cauri, pēc negulētas nakts un jau septiņām stundām ceļa.

***

es reiz sākšu dzīvi no jauna, es zinu. dzīvi citur. un mēs varbūt reiz atkal satiksimies.

atkal no jauna.