kad nekur vairs nejūtas kā mājās, tās esot jāmeklē kur citur. un tur, augšā, patiesībā plešas bezgalība, kaut arī runā, ka tur neesot nekā, vien vakuums un tumsa starpzvaigžņu telpā. bet kā tur var nebūt nekas, ja patiesībā tur ir viss, ko mēs pazīstam? tu un es. viņi un viņas. visi viņi un visas viņas. uz tādas apaļas bumbas traucamies bezgalībai pretī.. arī visas manas domas ir tur. iedomas un ne-domas. rīta domas un vakara domas, un tās, kuras sen jau izdomātas. un tad vēl tur ir tas brīdis, kurā tumšzilas debesis kļūst piķa melnas. un tad vēl, soli augšup sperot, arī tuvākās zvaigznes kļūst par soli tuvākas..

kad nekur vairs nejūtas kā mājās, tās esot jāmeklē sevī pašā. es zinu.


there is a light that never goes out