pēdējās dienās virs meža iznirstošais mēness aplis ik reizi liek manai sirdij kā rimtā mīlestībā nopūsties. pat, ja tā ir tikai ap mums riņķojoša putekļu un akmens lode un pat, ja tā gaisma ir mānīga un auksta, un zagta no saules, tajā dzeltenajā rimbulī šādos vakaros slēpjas mistisks valdzinājums un skaistums, kuram sevī negribas meklēt pamatojumu. prātā ataust reiz nomaļā meža namiņā pie kamīna lasīti kurzemes vilkaču stāsti, atmiņas par mēnesgaismas naktīm pie jūras vai ziemās cīņu ar piesnigušo taku uz mājām, veroties savā ēnā, un mīļas bērnības pasakas ar mēnestiņu čigāniņu. ja ieskatās dūmakai cauri, tad šķiet, ka var redzēt, kur laika ritma nograuztais aplis turpinās.

un vēl es iedomājos - ja pilsētā nozustu gaismas, gan tās, kuras vēlīnas spīd namu logos, gan tās, kuras izgaismo pieklusušas ielas, vai naktstauriņi un citi tumsā kūsājoši kukaiņi tad lidotu uz spožo mēnesi?

saule logā, ceļa posms no Jaunjelgavas līdz Ķegumam un fonā Jeff Buckley dzied Koena Hallelujah. iemīlējos dzīvē.