nesen bija tāda nedēļa, kurā man stāsti rakstījās iemiegot. zilbes, vārdi, teikumi, rindkopas. pēkšņa skaidrība par dzīvi līdz šim. un tad es iemigu, un tad es pamodos, un viss pēkšņi atkal bija pagaisis. it kā nekad nebūtu bijis. it kā visa mana dzīve līdz šim būtu bijusi vien kā gaistošs sapnis.

tagad ir nedēļa, kurā stāsti rakstās vakaros sēžot uz palodzes. šovakar vēroju kā labo sliežu ceļu. dūcinās mašīnas, dreb zeme un gaiss, šķīst dzirksteles, cilvēki sarunājas, sakliedzas, nomierinās un uzpīpo. un stāsti rakstās. un tad pagaist, tikpat ātri kā radušies, līdz es atgriežos atpakaļ uz zemes. tā, it kā visas apjaustās patiesības aprītu istabas četras sienas.

bet nekas jau tā īsti nekur nepazūd. paliek kā nospiedums ādā. kā dzimumzīme tur, augšstilba iekšpusē, kuru var redzēt vien, kad esmu izģērbusies līdz apakšveļai. nu vai arī kaila. un tur uz papēža, pavisam sīka, apaļa un īpaša.

un viss vienmēr riņķo ap vienu un to pašu. ap to nekustīgo fundamentu, kas notur mūsu ticību un cerību, un būtību. katram savu. no dienas dienā, miegā un nomodā, es tikai nesaprotu - kāds īsti ir tas pareizais leņķis, kurā gaismai lūstot to visu var atkal ieraudzīt?