kamēr izgrebu caurumu labruscco korķī, tikmēr paspēja uznākt miegs. es paspēju nosvīst, es paspēju aizelsties, es paspēju sadusmoties, savilkt kāju krampī, izmist, izģērbties un sasiet matus astē. paspēju aizvērt acis, nopūsties un salikt rokas klēpī, aizpūšot matu šķipsnas prom no pieres. es paspēju nospiest labās rokas pirkstu apakšas ar korķuviļķi, velkot un kustinot, grozot un bīdot. tagad sārtas un mazliet sūrst. istaba paguva izelpot un ieelpot. izelpot visu un ieelpot tikpat. jauna diena paguva nemanot piezgaties un mēness sākt rietēt.

tagad man glāzē ir atšālējies labruscco ar smilšveidīgiem korķa gabaliņiem, kas brīžiem ķeras kaklā.
kamēr apņēmīgi knibinājos, pudele kā par mani smejoties teica klusu shshhshhs.

es mīlu jūru. jūru naktī. visos gadalaikos, visās temperatūrās, visos vējos un nevējos. sēdēt tur, mazajās mellužu šūpolēs, atspiežoties pret šūpoļu tērauda ķēdi. skatīties, kā aiziet diena un pienāk vakars. ieripināties upes ielas galā, mājās braucot, un izstumties cauri sniegam, lai siltumā sēžot vērtos tālumā. izkāpt un aukstajā gaisā nosaldēt vaigu galus. gulēt vējā vētrās. ziemā nostāties ar muguru pret krastu, acīm noslīkstot sniega baltumā, kas plešas līdz horizontam. braukt vakaros ar riteni līdz lielupes ietekai, kur sarakstīt pastkartes, kas nekad netiks nosūtītas. peldēt negaisā. izmirkt lietū. brist līdz ceļiem sniegā, līdz potītēm, nogurt un iekrist uz muguras, klusumā klausoties. tumsā aiziet līdz asariem un atpakaļ, vērojot kā mainās debess krāsas. kā mirgo bākas un kuģu ugunis.

šovakar jūra ir kā okeāns, kas elpo sāļi