braucu mājās no teātra ar plaukstām pie loga. siltums no tām lēnām plešas un svīst uz ledainā stikla, zīmējot kontūras, audzējot sīkas, gandrīz nemanāmas leduspuķes, plūstot arvien plašāk un vairāk, līdz šķiet, ka roka ir aukstais stikls un aukstais stikls ir roka. tad es to noņemu. ledaina.

bet uz loga palikusi manas plaukstas ēna. un tās karstums pēc brīža tur piesalis. reizēm savā nepacietībā velku pa nospiedumu ar pirkstiem, jūtot kā mitrums kļūst par ledu, švīkājot un zīmējot, sasildot un nodzēšot.

tad atkal lieku plaukstu citā vietā.
karstums pie auksta stikla.

mati šodien tik mīksti, ka gribas visu laiku ņurcīt un likt pie sejas, smaržot un bužināt, virpināt, pīt, izlaist pirkstus cauri un atkal sākt no gala.

citas rokas. tam vajag citas rokas.