sēdēju un iedomājos, kā aiz katra paliek laiks. būšana, izdarītais un neizdarītais, smarža, balss, soļi. kā krāsaina, spīdoša līnija aizvijas līdzi un reizē arī paliek turpat, karājoties gaisā, līdz to satricina kāds cits, izskrienot tai cauri.
un telpa pamazām pārvērtās mirdzošā daudzkrāsu gaisā.

un tad es iedomājos, cik ļoti satikšanos vai nesatikšanos ietekmē nejaušība. kāda cita rīcība. un ka tajā kamolā mēs visi esam iekšā, atstājuši aiz sevis mirdzošu līniju un šķērsojuši daudzas citas.
un tomēr - mēs tik reti satiekamies, lai arī mūsu ceļi krustojas.