agrāk vēlos vasaras vakaros mēdza būt tukšas ielas, kādu trīs kilometru garumā pilnīgs tukšums, neviena auto nevienā virzienā, nekādu riteņbraucēju vai motociklistu, nekā, tikai salda, smeldzīga vakara smarža, sakarsis asfalts un sienāži, simtiem, simtiem sienāžu, un tad man vienmēr pēc nakts mikriņa spiešanās (kā tādas siļkītes, reņģītes mucā, dzērušu cilvēku ķermeņa smakas parasti jaucās ar dārgiem, izmeklētiem parfīmiem un lētiem odekoloniem, miesas viena pie otras, viena pie otras) gribējās atgulties uz tās ielas netīrā asfalta, vienalga par drēbēm, par visu un beidzot atkal elpot, ieklausīties kā pilsēta guļ, kā pulsē miers un rimtums vietā, kur ikdienā čum un mudž no trokšņiem, iekšdedzes motoru skaņām un balsīm, un elpām