mazliet smeldz pēdas, gandrīz šķiet, ka visi noietie un nobrauktie kilometri, mazie akmentiņi un smiltis joprojām tām pielipuši. un atgādina par sevi ik brīdi, kad speru soli.

soli uz priekšu vai soli atpakaļ?

pakaļējais beņķis, pārmaiņas pēc, un lielais jumta logs, caur kuru iespīd saule. silti. un ainava aiz loga, kas pārvietojas ātrak kā es spēju pievērst tai uzmanību. gluži kā domas, kas prātā jaucas ātrak kā spēju kādu noķert.

manas atmiņas ir īstas vai arī tās ir tikai manas iedomas?

tur, kalna galā uz brīdi apturot laiku un redzot pasauli, kas plešas līdz horizontam, es pēkšņi atcerējos visu. atcerējos visu to, kas nekad nav bijis. atcerējos, kādēļ caur un ap visu to vijas mans ceļš, kādēļ joprojām, pēc tik daudziem gadiem.. nekas nav mainījies. savādi.

iedomājos uz brīdi, no rīta pieliekot pēdas pie vēsās grīdas. un tad, veroties caur lielo jumta logu, mašīnai slīdot pa asfalta upi. un te, kur īsta upe pie kājām, un visapkārt pļava un seni mūri, ar smaržu un vēsturi. iedomājos šad un tad, joprojām.


maģiski.