kapuciz - sevi meklējot....

Tātad, stāsc par ideālajiem Jāņiem.... :)

Sākas viss toreiz tajā sen senajā 2006. gada 23. jūnija pēcpusdienā, kad ap 16:00 satiku savus dārgos viesus Kandavas autoostā :) līdz tam šiverēju un tekalēju pa māju darot 100 un vienu sagatavošanās darbu... + uzpinu ozollapu vainagu, pirmo reiz, un visi teica, ka sanācis dikti pa smuko - biezs un kupls.... :) prieks! tātad satikāmies...notiek ašais sapazīstināšanas process.... un tad ejam....neatceros vai devāmies vispirms uz māju un tad pēc paikas, vai paiku uzreiz iepirkām, bet lai kā arī nebūtu tika iepirktas - 2 ūdenspistoles, frīzbijšķīvīc, vēl viens mētājamais - līdzīgs kā propellers un 12 badmintona mušiņas :D jo iepriekšējā pieredze liecina, ka mušiņas mēdz zust, aizlidot un izputēt. Tad tika iepirkta paika un alko...Katram pēc saviem ieskatiem, vēlmēm un sajūtām....  Nokļūstot mājās, tika nolemc, ka jāuzceļ telc, jo iepriekšējā pieredze (atkal jau!) liecina, ka no rīta ir grūtāk uzcelt telti un dabūt taisnu jumtu, jo kā Ulibeks reiz teica: „..galvenais, lai jumc ir taisns!”.. tātad telc bij saslietas...īsa ekskursija pa dārzu, māju.....  dēvāmies uz pļavām pēc ziediem, dūdiņu vainagiem, jo gribējās Jāņus pavadīt ar Jāņu vainagu.... operators arī bija līdz un tā nu viss tika iemūžināc, kustīgajās bildītēs.... mētāc frīzbijs, uzņemta enerģija no uguns, ūdens akmeņiem, izmīcīta velna gulta, grāvji un tad jau atgriezāmies mājās.... Ar vainagu pīšanu veicās labi mums dūdiņām, bet tā, kā kāds vīrieš dzimtes pārstāvis arī vēlējās iemācīties pīt vainagu, tad jautrība sita augstu vilni :D taču pēc apmēram, 1 h vainagi bij sapīti un Jāņu bērni varēja sākt svinēties.... nolēmām, ka pirmo vakaru svinam augšā kalnā, lai varam vērot fantastisko skatu.... izpildot tradīcijas, sadedzinājām veco Jāņu vainagu...lai pie kamīna varētu piekārt jauno.... un beidzot varējām ēst un dzert... nama māte visu dienu skrienot, kustoties, darbojoties, bij vienkārši piemirsusi paēst....huh, svētlaime....
Kokteilīc pēc kokteilīša, smiekli pēc smiekliem, sarunas pēc sarunām, ūdencpīpes dūms pēc dūma un tad nama māte ievilka dejot gribētājus deju virpulī.... :D kāds vēl pamanījās bilst – „trakā!”... bet man gribējās dejot.. dejot... dejot.....  kad pārējie bij nogurdinājušies, tad nama māte viena pati virpuļoja pa deju grīdu :D pārējiem esot bijis jautri to visu vērot :D ticu, ka tā :D bet neko nenožēloju... tad radās doma, apmeklēt vietējo zaļumballi, ozolāju estrādē :D sen tā nebiju dejojusi... protams, atšķīrāmies no citiem dejotājiem ar savu hiperaktivitāti un nežēlīgi daudzajiem griezieniem :D apkārtējie veltīja mums nepārprotamus acu skatus.. domāju, ka sirc dziļumos arī viņi tā gribēja......  deju karstumā dabūju arī pierē punu! :D njā, tad mājupceļš, saullēkc, ūdencpīpe un tad tiem, kas jutās saguruši nakc miers un papardes..... :D