kapuciz - sevi meklējot....

I did it, I did it..... :D

Vīriec aizveda mani uz kalnu kā bija solījis.... Un tas bija kaut kas tāds, kaut kas tāds....Nu tāds.... UHHHHHH.... ar lielo "U".... Aste bija atsista tā, ka vēl vakar jutu un rokas, pleci un mugura vēl šodien sāp, tā ka nezināju kā bikses aiztaisīt un durvis atvērt, a mēs ta bijām jau 6dien pa nakti... :) Visas vienkāršās darbības pēkšņi bija kļuvušas makten sarežģītas... bet pat pēc visām tām sāpēm, vienalga saku, Tas Bij Tā Vērc..... :) Skaisti! Aizķēra mani tas process, jau sāku savus dārgos darba kolēģus pierunāt (lasi: pārliecināt!) kādu darba dienas vakaru aizbraukt papriecāties... :) Un Vīriec apsolīja, ka šonedēļ atkal brauksim un nākamgad, mums katram būs savs dēlīc.... ;) Ticu, ka tā ar būs!!! :)
ĀĀĀ un pac labākais, ka Vīriec teica, ka Viņš nevar braukt, ka jābrauc man.... A, man ta paniskas bailes no braukšanas ziemā jau kādu laiku irrrr..... + vēl ar svešu mašīnu, kas ir ļoooot liela pēc parametriem, bet nu tā, kā visi 4 riteņi bij velkošie, tad piekritu, jo vēlme tik uz kalnu bij ļooot liela :) Man bij glīc dēlis.... + Kaut kādi ļautiņi vienu manu kritiena epizodi paguva nobildēt, gribētos redzēt.... :) Aj, un pac smieklīgākais tai procesā bija instruktors.... :) Kurš beigās teica, ka man ļoooti, ļooti labi sanākot... Tas protams, priecē, jo ļooti centos... Biju jau sapņos n-tās reizes braukusi ar dēli, un tad realitātē to darot un salīdzinot, tās pašas izjūtas - tiiiiiik skaisti... :) Pēc 1,5 h biju galīgi beigta.... + Vēl man sevi un Vīrieti bij jānogādā mājās, tačū kājas bij tiiik nogurušas, ka nezināju, kā lai pedāļus spaidu... Bet, viss mierīgi, veixmīgi aizgādāju Viņu un sevi mājās.... ;)


p.s. vakara viņam beidzot pateicu..... aha.....