kapuciz - sevi meklējot....

Zelta Rudenc Siguldā 7dien nebij īsc Zelta Rudens.
vēl jāpagatavojas.
vēl nebija gatavs, bij tikai sācis gatavoties....
ar tādu mazu krāsainu maliņu....
bet cukurvate bij īsta, lipīga un traki saldicukuraina - vēl šodien telefons ir cukur - vatains.
no rītiem uz ielām arvien vairāk lapas.
rudens lapas.
tās kuras sačukstas ar rīta vēju.
tās kuras čaukst, kad saminas...
tā vien gribas, paķert Kādu aiz rokas,
izraut no ikdienas steigas un kumijniekos :D skriet pa lapu kaudzēm.... (mm)
vērot rudenc mākoņus. zini, rudenī tie ir īpaši.
slapjiem matiem no rīta prasās, pēc siltās - strīpainās šalles...
lai siltāk...
atkal nebij laika žāvēt.

Kaut kā tieši šodien gribējās nosūtīt sveicienus Viņam...
Tur augšā uz mākoņmaliņas...
Zini, es aizvien par Tevi iedomājos...un domāju....
Vakar Viņam laikam būtu bijusi dzimšanas diena...
Skumīgi...
Pietrūkst man Viņa...
Taču zinu, ka Viņš ir tur....un manā sirc muskulī!!! Viņam tur noteikti ir labāk....
Tur Viņš ir vesels, stiprs un laimīgs...tāds, kāds palicis manās atmiņās no laika, kad biju pavisam mazs ķipars...Un mēs divatā ar riteņiem braucām sēņot....
Toreiz mūs pārsteidza negaiss...un vienīgā paslēptuve bija tur tālumā aiz rudzu lauka lielais šķūnis....Iesākumā bridām abi līdzās, es viņam pie rokas...Ik palaikam paskatoties uz savu līdzgājēju, kurš manī radīja tādu mieru....jo zināju, ka esmu pasargāta un drošībā... vēlāk, kad manas mazās kājeles nogura, mans līdzgājējs paņēma mani padusē un nesa....(mm)
lieki piebilst toreiz mājinieki, bij satraukušies ne pa jokam....
pirmās atmiņas par Viņu....
tagad Viņš ir tur...uz mākoņmaliņas....droši vien sēž un šūpina kājeles, dzer tēju un no koka griež kārtējo stabulīti...
pietrūkst Viņa!
gribētos vēl tik dauc ko Viņam pateikt.....