Vēders sāp - saskrāpēts tā baigi stipri. Aiz panikas un garlaicības mājās pat palasīju viskautko par trakumsērgu. Vismaz tagad esmu izglītota. (pēc idejas uztraukties nebija jēgas, ja suns ir potēts un tas nebija pat kodums, tik netīšām ar ķepu man trāpījis, vienīgā iespēja varētu būt tikai aiz maitības likuma) Bet vispār tā baisīgi. Vienam draugam msnā to visu paniku stāstīju kamēr lasīju sagooglotos linkus. Viņš teica, ka man patīk panikot. Es gan teiktu, ka man patīk dzīvot! Ha.
Bet jā... sajūta, ka tu tik viegli, tik ļoti stulbi vari nonākt pat dzīvības briesmās nav patīkama. Ne pat gluži par sevi - par visiem. Nabaga cilvēciņi :(
Starp citu, ja par es būtu kaut ko noķērusi ir gandrīz neiespējami to pārlipināt citiem teiksim ar siekalām. (Nu tur dzeršana no vienas pudeles, skūpstīšanās vai vēl kaut kas) Jūtos baigi aware. Tas skrāpējums tīri dziļš, jācer, ka pilnībā sadzīs drīz.. kaut kā negribas uz mana jau tā galīgi neatraktīvā vēdera vēl kaut kādas rētas.
Vispār biju vecās klases 'salidojumā'. Tur bija vairāk par 15(man liekas, ka 16, bet varbūt i vairāk) no 28ņiem! Dažus cilvēkus kopš 9.tās klases izlaiduma, kas bija pirms diviem gadiem redzējusi vispār nebiju. Baigi dīvaini - kurš kur mācās, ko dara brīvajā laikā, ko taisās darīt tālāk... Tik ļoti daudzpusīgi. Forši vispār.
Feisbukā pajautāju vai kāds nevarēs 1.09 ar mašīnu visas manas mantas, kuras tur atstāju uz vasaru, aizvest uz jauno māju. Rakstos iedomājos arī par taksi, varētu būt bik dārgi, bet arī ne tik ļoti traki, tā kā jūtos atvieglota, ka to esmu pārdomājusi. Vēl vairāk atveiglota jūtos tāpēc, ka uzrakstīju ģimenei e-pastu, jautājot, vai varēšu tur tās 5 dienas palikt, jo ja nē fiksi būs jāsarunā ar draugiem.. Jo man būs 4 naktis bez jumta virs galvas un pie Agas var maksimāli palikt 2 naktis, pie vēl kaut kā pa vienai un arī not too sure - Klērai var mamma pārdomāt, Vlado mājā var būt pa daudz cilvēku vienā mājā pat vienai naktij etc.
Vobšem beidzot kko izdarīju, priecīga par sevi esmu! Vēl instruktoram jāpiezvana x_x
27 dienas. Nav jau daudz, vēl viskautkas jāizdara, daudz datumu pa vidu līdz kuriem skaitīt - nākošā nedēļa pēdējā teorijas nedēļa autoskolā, 15tajā 4 mēneši, 20tajā nedēļa līdz braucu prom... Bet tik un tā, brīžos galīgi sviestaini. Paredzu, ka kādu nedēļu ar viņu atkal nesazināšos - viņš pabrīdināja par visādiem plāniem (un vispār tajā aizvakardienas sarunā vairāk pastāstīja kā viņam iet utt, not just small talk finally! beigas es gan protams atkal nokaitinājos, bet tā ne pa īstam - nepalika sliktais garstāvoklis, pēc tam vnk biju priecīga, ka parunājām, nevis dusmīga, ka viņš nerunā pietiekami un tad viņu nodzen nost). Un vakar tur tajā istabā, kur atslēdzos vēlāk vēl ienāca viens pārītis un laikam domāja, ka visi guļ. A man vispār reti kad sanāk tā uzreiz aizmigt, gandrīz apraudājos, kad padomaju par to kad bija pēdējā reize, kad mēs apskāvāmies, un cik ļoti man viņa pietrūkst. Ko lai saka, laimīgais pārītis. Vēl aizdomājos par visām tām būšanām no dažādām valstīm, to, ka dažreiz nesaprotu viņa pārgudros vārdus un ne vienmēr varu izteikties kā vēlos, sanāk jokot primitīvi. It kā jau tas nav tas galvenais, bet es vēlētos, lai es nebūtu tāda, par kuru jākaunās. Un vispār iederēties angļu zemēs vairāk. Bet es tur nodzīvoju tikai 10 mēnešu, who knows maybe ar laiku viss būs OK. Te taču es arī īsti neiederos, vai ne?