apbrīnoju autora personas integritāti un jo skaidrāk nākas apzināties, ka neesmu cirsts no tāda koka. nespekulējot, kādi padomju laikā varētu būt mani politiskie uzskati, bet komjaunatnē un partijā gan jau iestātos. un atrastu visādus lieliskus attaisnojumus, pat šķietami nesavtīgus. kā tāds ilgonis bērsons, piemēram. 

bet šī dziesma nav par krekliem, pat ne par īpašu dzīves trajektoriju - tādā ziņā interesantāks ir imants lešinskis. nevienā no manis lasītajām padomju autobiogrāfijām tik spilgti, gluži vai taustāmi nav aprakstīts derdzīgais, sasmakuši-glumais padomju ikdienišķums, kur sistemātisks idiotiskums un preču trūkums savijas specifiskā kombinācijā ar individuālu trulumu un institucionāliem meliem. nospiedoši pelēka vide, ko apdzīvo smirdoši dzērāji un rupji čekisti. protams, tās nav dominējošās notis - grāmatas autors tomēr ir vīrietis, un žanrs ir patiesa teiksma - bet sajūta detaļās ir nodota ļoti precīzi. vēl viens puzles gabaliņš, kas man daudz labāk palīdz saprast, ne tikai pārzināt,  to laiku. protams, vēl pavisam personīga rezonanse no paša garmatainās jaunības padomju paliekām klātajos 90os. 

savukārt wardrunai jauns albums - vokāli akustisks, bet labi prien. gaņau tamdēļ, ka valodu nezinu. 

puse attiecas uz sofijas kopolas labi aktieroto the beguiled (2017) - cinemotogrāfiski konservatīvs rež. darbs, bet interesanta, gluži izsmalcināta spriedze, un vietām grīnvejiski-glezniecisks kadrējums. tā mani atstāja jautājot (vaļā muti?) robustais attiecību/flirta risinājums - vai filma un prasmes bija par īsu, vai arī tā ir tieši klasisku reprezentāciju slānī balstīta emociju vēstures rekonstrukcija no pilsoņkara laikiem, mēģinājums attēlot tā laika patiesumu? 

ko iesākumā nebiju cerējis pat izvilkt līdz beigām, izrādījās vesela labākā filma - cietumnieku drāma shot caller (2017). aktieri, režija, scenārija dziļums aiz stāsta - viss, kā vajag. un vēl tās paralēles strap institucionalizāciju, fašismu un vardarbību! izcilība gan atradās detaļās - neticami labs un no ierastā atšķirīgs slow motion lietojums personiskās pieredzes pasvītrošanas, nevis action elegances labā, un tumši sērīgā, neuzmācīgā, skaistā mūzika. līdz pus filmai biju pārliecināts, ka tas ir worens eliss, izrādījās antonio pinto.