zudušais laiks [entries|archive|friends|userinfo]
kants

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| dienišķā maize augustīns mācamies vāciski sirdsapziņa franču gardumi dievišķais Šrēbers ]

mānīgās filmas [3. Apr 2018|11:20]
[Tags|, , , , , , ]

mēģinājām vakar skatīties apbalvoto del toro 'the shape of water'. mēma amēlija ar nārām? whaaaat? labāk tad justice league!

no tv sēriju otrajām sezonām ienācās santa clara diet, vēl labāka par pirmo:
attiecības ar kaimiņiem pārtikušā asv piepilsētā - intensīvi!
attiecības pusmūža pāra ģimenē, audzinot pusaugu meitu - intensīvi!
pusaudžu indentitātes meklējumi, pirmā mīla un skola - intensīvi!
nekustamo īpašumu mākleru prof. izaicinājumi - intensīvi!
grafisks kanibālisms, nošķiežot ar asiņu šaltīm un iekšām visu apkārtni?
intensīvi, intensīvi, intensīvi!
Linkir doma

karalis redingtons [24. Mar 2018|10:07]
[Tags|, , , , , , ]
[Mūzika |gluck: iphigenie en tauride]

salasījos hanova graķeni par galma kultūru (forša) un tagad šķiet, ka plikpaurainais seriāla blacklist centrālais tēls ir veidots pēc "apgaismotā monarha" līdzības, vienīgi pretruna ar ražošanas apstākļiem - t.i. demokrātijas vadošo lomu attīstītā kapitālisma kultūrā - meatstāj citu iespēju, kā novietot to ārpus sabiedrības attiecībām, respektīvi, padarot par "apgaismotio noziedznieku"; jātceras, ka absolūtisma monarhs arī lielā mērā bija tāds pats ārpusnieks. ārpusības dēļ tāds īsti labs līdz galam neviens no viņiem nevar arī būt, bet tas arī nav mērķis.
Link2 raksta|ir doma

staļina nāve [4. Mar 2018|19:48]
[Tags|, , ]

iespējams, ka atjautīgākais kino kopš "rozenkrancs un gildenšterns ir miruši" tāda sajūta, kā skatoties teātri vārda labajā nozīmē - ne teatralitātes dēļ, bet klātbūtnes un intensitātes. varbūt dēl ļoti izjustās aktiesrspēles kā no klasiskām holividas filmām. buskami hruščovs - satriecoši labs! tāpat arī ieskats 53. gada varas aizkulisēs - ļoti vērtīgs un vajadzīgs, pat ja žanriski nosacīts. komiskais ir labākais hegemoniskā atmaskotājs. 
Link6 raksta|ir doma

nameja gredzens [25. Feb 2018|10:49]
[Tags|, , ]

tuvcīņas ainu uzņemšana latviešu kino ir veikusi īstu tīģera lēcienu kopš velna kalpiem. ar pārējo vēsturiskajā kino tik labi neveicas, bet kauns arī nebija. iespējams, jāpateicas intoksikācijai. brīžiem bija jākoncentrējas, lai klausītos virsū uzrunāto tulkojumu un nedzirdētu tautiešu stipri akcentēto angļu val. apakšā.
Linkir doma

gada vilšanās [22. Feb 2018|10:16]
[Tags|, ]

suburbicon (2017) - tādi producenti, tik labs uzstādījums, labi aktieri, bet filma kopā neturas un neturēšanās pat nav konceptuāla.
Linkir doma

karstais igauņu kino [13. Feb 2018|20:20]
[Tags|, , , ]
[Garastāvoklis: |ungava]
[Mūzika |katatonia: dance of december souls]

Mīļā jaunā kino-zinātniece-kritiķe! 
Vai Tu jau noskatījies jauno igauņu (ar latviešu līdzdalību) filmu Ātrie igauņu puiši (Sangarid – The dissidents, 2017), kas kopš svētdienas pieejama lsm.lv/tv7? Ļoti gribētu ar Tevi parunāt par pāris saistītām lietām. 
Pirmkārt, kā Tev patīk mans jaunais jēdziens ‘neo-sociālisms’? Lai apzīmētu filmas kā šī, tad Krim. Eks. fonds (ar atrunu) un tml., - tādas, kurās attēlotais laika posms un izmantotā kinovaloda, pat tikai art-direction, veido vienotu kopumu. Tas jauki sasaucas ar itāļu neo-reālismu! Es domāju, šādas filmas kļūs arvien vairāk, un mums jāsāk par tām domāt, meklēt kritisku valodu. 
Otrs jautājums – kāpēc šī filma nebija īsti laba? Vienīgais, ko spēju izdomāt – pretruna starp naratīva distanci un drāmas prasīto līdzpārdzīvojumu, imersiju. Filmas sākumā iekļautais atskats no mūsdienām, vēsturiski paskaidrojumi un pārējais aizkadra teksts – tas viss distancē skatītāju no notiekošā. Bet kāpēc ne? Riebīgā fon Trīra lieliskā “Dogvila” uz tā kapitalizēja! Bet, lūk, “Dogvila” bija traģēdija – pārlieku tuvums to no sirdi plosošas padarītu par sentimentāli nepanesamu. Igauņu puišu sižets pa to laiku ir drāma, krimināldrāma. Pa lielam tāds IPSR “Bumer”, visu vāģi ieskaitot. Tas, savukārt, prasa imersiju, distances samazināšanu, līdzpārdzīvojuma radīšanu. Sajaucot šīs abas tehnikas, tāds nekāds arī sanāca rezultāts. Pārējais taču bija ok, vai ne? Nu, neskaitot supersieraino latviešu tulkojumu (labi, arī abbey road atsauce bija tupenīga). 

Link10 raksta|ir doma

kā dzīvot tālāk? [6. Feb 2018|14:53]
[Tags|, , ]

nekādi nesaprotu, kas par vainu altered carbon (netflix, 2018) - visai oriģināls, intelektu neaizvainojošs saturs un acij tīkams izskats. aptuveni kā bleidrunera pamats, drusku papildināts ar kaut ko no ghost in the shell, skyrise un westworld (tam ļeņina dz.dienā jauna sezona būs). ok aktieri, ok ritms, ok sižets - bet kaut kā pēc skatīšanās tāda patukša sajūta paliek. kā/kas/kāpēc tur trūkst?
Link2 raksta|ir doma

raibs ir jaunais melnais [5. Feb 2018|13:42]
[Tags|, , , , , ]

kopš strauja kultūras pieejamības pieauguma izcila kvalitāte ir kļuvusi par pašsaprotamu, noklusētu prasību. līdz ar to kā viens no svarīgākajiem kult.produktu vērtēšanas kritērijiem izvirzās spēja pārsteigt, galvenokārt - atrodot jaunas kombinācijas no plaši pieejamu, semiotiski piesātinātu elementu kopām.
trīs lieliski piemēri no pēdējā laika parādībām varētu būt

filma - tōrs: ragnaroks. gaidīju kkādu parasto draņķi, izrādījās brīnišķīgs wtf;
izstāde - cilme rīgas mākslas telpā. zem garlaicīgas diskursīvās ādas atklājās sulīgi ķekari ar atjautīgiem mākslasdarbiem visumā jaukā un ļoti mīlīgā, bet plašā izstādē.
tv sērijas: dirka džentlija 2. sezona - vēl trakāka par pirmo, un nebeidza pārsteigt līdz pašām beigām.
Link4 raksta|ir doma

jaunais kino [4. Feb 2018|22:58]
[Tags|, , , , ]

Kriminālās Ekselences fonds: brīnišķīgs!
Linkir doma

the square [13. Jan 2018|23:44]
[Tags|, ]

zviedru atbilde sorentīno mūžīgajam skaistumam. ļoti buržuāziski. un tipa vinterbergs režisējis beigbedera scenāriju, un rojs andersons konsultējis uz atsvešinātību.
Linkir doma

beidzot [18. Dec 2017|12:13]
[Tags|, ]

arī zvaigžņu karos ir kāda pašironija.
Link5 raksta|ir doma

feministu gōtika [4. Okt 2017|11:03]
[Tags|, , , ]

lai pilnībā izbaudītu my cousin rachel (2017) sētās šaubas, pretrunīgās nozīmes un dzimtes aspektus, manuprāt, der ņemt vērā, ka tā ir tāda paša nosaukuma dafnes di morjē mistērijas-romaces ekranizācija. di morjē to saraksta 1951 gadā - 2 gadus pēc bovuāras otrā dzimuma, kas piesaka moderno feminismu, jeb divus gadus pirms brūkošās britu impērijas tronī nāk elizabete II; ar sēru, radu, izolācijas u.taml. motīviem di morjē diezgan tieši apliecina piederību pavisam klasiskai gōtiskās beletristikas tradīcijai; sākot no šīs desmitgades, masu bailes no sievietības varas pieauguma  b-kategorijas zelta fonda filmās lielbritānijā transformē hammer studio, nereti ekranizējot arī oriģinālos 19. gadsimta gōtikas stāstus, piemēram, par drakulas līgavām vai elizabeti batoriju. 
Link2 raksta|ir doma

kinoizmisums [2. Okt 2017|11:41]
[Tags|, , ]

pēc virknes neveiksmīgu mēģinājumu skatīties visādus derdzīgus mēslus tipa jauno spiderman, kur tu ilgojies nosmakt līdz nāvei savos vēmekļos, kad ieraugi, ka galvenais varonis ierodas vidusskolā, visdziļākajā bezcerības tumša atradu pusotru labu filmu. 
puse attiecas uz sofijas kopolas labi aktieroto the beguiled (2017) - cinemotogrāfiski konservatīvs rež. darbs, bet interesanta, gluži izsmalcināta spriedze, un vietām grīnvejiski-glezniecisks kadrējums. tā mani atstāja jautājot (vaļā muti?) robustais attiecību/flirta risinājums - vai filma un prasmes bija par īsu, vai arī tā ir tieši klasisku reprezentāciju slānī balstīta emociju vēstures rekonstrukcija no pilsoņkara laikiem, mēģinājums attēlot tā laika patiesumu? 

ko iesākumā nebiju cerējis pat izvilkt līdz beigām, izrādījās vesela labākā filma - cietumnieku drāma shot caller (2017). aktieri, režija, scenārija dziļums aiz stāsta - viss, kā vajag. un vēl tās paralēles strap institucionalizāciju, fašismu un vardarbību! izcilība gan atradās detaļās - neticami labs un no ierastā atšķirīgs slow motion lietojums personiskās pieredzes pasvītrošanas, nevis action elegances labā, un tumši sērīgā, neuzmācīgā, skaistā mūzika. līdz pus filmai biju pārliecināts, ka tas ir worens eliss, izrādījās antonio pinto. 



Link2 raksta|ir doma

vēl viens lielisks igauņi kino [17. Sep 2017|18:48]
[Tags|, , , , , , ]

tiku uz vienu iff filmu un tā bija īstā: melnbalta, skaista, negruzī un nepakļaujas klasifikācijām. postfolk maģiskais reālisms? folk-gōtika? varbūt kino audio iespējas nebija izmantotas pilnībā, bet viss pārējais - mmm, gardi! un spēj turpināt pārsteigt līdz pašām beigām. saucas november (2017). tuvākais no cita kino varētu būt field in england varbūt. kā diplomēts eksperts arī varu teikt, ka filmas maģiskā un sociālā daļa ir visai dokumentāla un tāda novērota tiklab arī senāk vidzemē. 
Link6 raksta|ir doma

ģimenes melodrāma mazpilsētas idillē [14. Aug 2017|21:05]
[Tags|, , , , , ]

sekojot kādiem ieteikumiem un beigās izteikumam "this is what left thinks of white amerika", nonācu ziņkārē noskatīties ozark (2017) sērijas. vakar sāku, šodien beidzu: diezgan saistoši. gludi nostrādāts, mikli miglaini tumšs (gluži kā krēslas pirmā daļa) un ne ar ko nepārklājas - kā tāda nejauša breaking bad un true detective tikšanās ar fargo un true blood mazpilsētu eksotisko šarmu, tikai dozētāku vardarbību. interesants pētījums par noziedzības šķiriskumu, varbūt pat tāla metafora par demokrātijas (kā vidusšķiras pārvaldes formas) morālo krīzi.
Link1 raksta|ir doma

svešais [9. Jul 2017|22:14]
[Tags|, ]

gaidīju, ka būs pretīgi vai garlaicīgi, bet amūzēts ar prieku noskatījos līdz beigām: jaunai svešais alien: covenant (2017) pārsteidza ar gluži retro imažēriju, avangarda skaņu un interesantām sīkburžuāziskās ideoloģijas mežģīnēm. protams, pārgremotais 19. gs priekšstats par mākslinieku-ģēniju (ar visu vāgneru!) bija pārāk ar pirkstu acī, bet iedeva vismaz kādu idejisku satvaru. fasbinders varēja būt labāks, savukārt kaitinošā galvenās lomas tēlotāja amizati spēlēja uz jūtām, smiksējot sižetisko līdzpārdzīvojumu ar tam pretējo vērtējumu. draudzene, kas bija skaidrāka par mani, saka, ka dialogi bijuši ārprātīgs sūds; tāpat skaņa un attēla īpatnības, iespējams, bija saistīti ar kopijas izcelsmi - komplektā nāca arī nenoņemami korejiešu subtitri. enter on your own risk, kā saka vācijā! 


Link8 raksta|ir doma

apgarotā mašīna [20. Maijs 2017|15:20]
[Tags|, , , , ]

vaporizators un futūristiskā vide nespēja glābt krāsaino, bet garlaicīgo korporatīvās ētikas drāmu ghost in the shell (2017). individuālā identitāte tiek atgūta, bet pirms tās apliecināšanas atkal dialektiski upurēta, lai valdība sodītu sliktos no privātā sektora un atjaunotu pastāvošo varas attiecību režīmu arī pretrunīgā nākotnē. keep kalm and pay taxes! pārnesumā zaudējot komiksa stilizāciju, kino versija tēlu vienīgie izteiksmes līdzekļi ir palikušas klišejas - kaut kas tiešām ir pazudis tulkojumā, un to apliecina arī paši filmas veidotāji, atsaucoties uz tāda paša nosaukuma sofijas kopolas filmas pirmajiem kadriem, kur tā pati johansone tāpat guļ citas krāsas apenēs. 
metaforiskas johansones apenes arī ir filmas interesantākais slānis: atslēgas brīžos viņa filmā parādās bez tām un cita apģērba, reizē neesot kaila. manuprāt, vērīgai skatītājai tas dod trīs auglīgus pārdomu virzienus:
1) par feminisma kino teoriju: tās psihoanalītiskajā paveidā filmā redzamais ir objekts, par kuru skatītājs īsteno varu ar savu skatienu - no tā viss kišmiš par sieviešu ķermeņu objektivēšanu. svarīgs ir solis tālāk - baudas nosacījums ir fantāzija. izmantojot līdzību, erotisks apģērbs ir tas, kas neaizsedz ar daudz, bet arī neparāda pārāk daudz - atstājot vietu iztēlei. filmu varētu salīdzināt ar tādu erotisku izģērbšanos - skatienam parādās arvien vairāk, vēlmei transformējoties baudā. ghost in the shell veidotāji šo metaforu ir burtiskojuši uz ekrāna, tā pierādot teoriju - johansones/majores ķermenis, parādoties bez drēbēm, nav kails - zūdot noslēpumam, pazūd arī kārdinājums, paliek tikai plika forma. 
2) par personas socialitāti - iepriekš teiktais ļauj paskatīties aiz muļķīgās body/mind dualitātes problēmas uz kādu interesantāku lietu: miesas un socialitātes duālismu. kamēr nekultivēts prāts pieņemtu acīmredzamo - miesa ir fiziska un personīga, bet tikumi un priekšstati - jēdzieniski un sociāli, kino skatīšanās pieredze ar skatītāja pastarpinājumu vienmēr pierāda pretējo. ideālās sievietes kiberķermenis ir sociāli bezjēdzīgs, tādēļ tas nevar būt kails pēc definīcijas. 
3) par kapitālisma dialektiku - tikko teiktais savukārt noved pie apceres, cik vareni darbojas kapitālistiskā kino industrija: no vienas puses apsolot skatītāju masām kailu johansoni, bet no otras - nepārkāpjot ar to nevienu vecuma reitingu un tā maksimalizējot savu peļņu. 
Link22 raksta|ir doma

filma [21. Apr 2017|21:46]
[Tags|, ]

ko lai labu noskatās? kas ir smuki kā in the mood for love, vai 12, vai housemaid, vai jaunais makbets, bet nav čerņa par konc. nometni vai tamlīdzīgs nelabums?
Link5 raksta|ir doma

filmas par vīriešiem [15. Apr 2017|09:44]
[Tags|, ]

izrādās, ka xxx: return of xander cage (2017) patiesībā ir etores skolas brutti, sporchi i cattivi (1976) rimeiks. pirmās līdzības ir jau redzamas metalīmenī - abas nav buržuju melodrāmas, bet drīzāk eposi; abām ir vienāds afektīvs spēks izraisīt skatītāja pretišķību ne tik daudz ekrānā redzamajam, kā faktam, kāpēc/kā tas tiek radīts. attālumā no skatītāja savu vienādību iegūst arī šķietamā filmu sociālās vides atšķirība: vienā darbojas (uzsvērti) supermobilas globālās elites, savukārt otrā (uzsvērti) superlokālas zemākās šķiras pārstāvji. ekstrēma infantilitāte un brutalitāte ir naratīvie kodi, kas abus darbs pārceļ viņpus reālistiskas drāmas. kad to saproti, atklājas, cik filmas ir vienādas sava sižetiskajā un tēlu struktūrā: ksanders un džiačinto katrs savā vidē iemieso vīrietības paraugu. to ne tikai apliecina atbilstošs izskats un īpaši resursi viņu pārvaldībā. abi sekmīgi īsteno sevi, padzenot simboliskos sāncenšus (sižeta atslēgas: performatīvi militārajā vai ekonomiskajā uzstādījumā), uzvarot pretiniekus, 'satiekot' vairākas sievietes īsā laika posmā. maskulīnā performance ir abu filmu sižeta virzītājs. galu galā tās abas ir par attiecībām ar saviem tuvākajiem un godīguma lomu tajās.
Linkir doma

neticams pārsteigums [9. Apr 2017|13:59]
[Tags|, , ]

gatavi uz sliktāko, aizejam uz kong: skull island (2017), bet izrādās aptuveni vizuāli skaistākā filma kopš jaunā makbeta - visas tās krāsas un kompozīcija, un vis nostrādāts līdz sekundei kā tādā reklāmā. pirmās divas minūtes varētu būt arī ir kinemotogrāfiski perfektākās, kas uzņemtas šinī gadsimtā. tālāk jau ietika ar visai labajiem aktieriem un zvēriņiem.
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]