zudušais laiks [entries|archive|friends|userinfo]
kants

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| dienišķā maize augustīns mācamies vāciski sirdsapziņa franču gardumi dievišķais Šrēbers ]

feministu gōtika [4. Okt 2017|11:03]
[Tags|, , , ]

lai pilnībā izbaudītu my cousin rachel (2017) sētās šaubas, pretrunīgās nozīmes un dzimtes aspektus, manuprāt, der ņemt vērā, ka tā ir tāda paša nosaukuma dafnes di morjē mistērijas-romaces ekranizācija. di morjē to saraksta 1951 gadā - 2 gadus pēc bovuāras otrā dzimuma, kas piesaka moderno feminismu, jeb divus gadus pirms brūkošās britu impērijas tronī nāk elizabete II; ar sēru, radu, izolācijas u.taml. motīviem di morjē diezgan tieši apliecina piederību pavisam klasiskai gōtiskās beletristikas tradīcijai; sākot no šīs desmitgades, masu bailes no sievietības varas pieauguma  b-kategorijas zelta fonda filmās lielbritānijā transformē hammer studio, nereti ekranizējot arī oriģinālos 19. gadsimta gōtikas stāstus, piemēram, par drakulas līgavām vai elizabeti batoriju. 
Link2 raksta|ir doma

kinoizmisums [2. Okt 2017|11:41]
[Tags|, , ]

pēc virknes neveiksmīgu mēģinājumu skatīties visādus derdzīgus mēslus tipa jauno spiderman, kur tu ilgojies nosmakt līdz nāvei savos vēmekļos, kad ieraugi, ka galvenais varonis ierodas vidusskolā, visdziļākajā bezcerības tumša atradu pusotru labu filmu. 
puse attiecas uz sofijas kopolas labi aktieroto the beguiled (2017) - cinemotogrāfiski konservatīvs rež. darbs, bet interesanta, gluži izsmalcināta spriedze, un vietām grīnvejiski-glezniecisks kadrējums. tā mani atstāja jautājot (vaļā muti?) robustais attiecību/flirta risinājums - vai filma un prasmes bija par īsu, vai arī tā ir tieši klasisku reprezentāciju slānī balstīta emociju vēstures rekonstrukcija no pilsoņkara laikiem, mēģinājums attēlot tā laika patiesumu? 

ko iesākumā nebiju cerējis pat izvilkt līdz beigām, izrādījās vesela labākā filma - cietumnieku drāma shot caller (2017). aktieri, režija, scenārija dziļums aiz stāsta - viss, kā vajag. un vēl tās paralēles strap institucionalizāciju, fašismu un vardarbību! izcilība gan atradās detaļās - neticami labs un no ierastā atšķirīgs slow motion lietojums personiskās pieredzes pasvītrošanas, nevis action elegances labā, un tumši sērīgā, neuzmācīgā, skaistā mūzika. līdz pus filmai biju pārliecināts, ka tas ir worens eliss, izrādījās antonio pinto. 



Link2 raksta|ir doma

vēl viens lielisks igauņi kino [17. Sep 2017|18:48]
[Tags|, , , , , , ]

tiku uz vienu iff filmu un tā bija īstā: melnbalta, skaista, negruzī un nepakļaujas klasifikācijām. postfolk maģiskais reālisms? folk-gōtika? varbūt kino audio iespējas nebija izmantotas pilnībā, bet viss pārējais - mmm, gardi! un spēj turpināt pārsteigt līdz pašām beigām. saucas november (2017). tuvākais no cita kino varētu būt field in england varbūt. kā diplomēts eksperts arī varu teikt, ka filmas maģiskā un sociālā daļa ir visai dokumentāla un tāda novērota tiklab arī senāk vidzemē. 
Link6 raksta|ir doma

ģimenes melodrāma mazpilsētas idillē [14. Aug 2017|21:05]
[Tags|, , , , , ]

sekojot kādiem ieteikumiem un beigās izteikumam "this is what left thinks of white amerika", nonācu ziņkārē noskatīties ozark (2017) sērijas. vakar sāku, šodien beidzu: diezgan saistoši. gludi nostrādāts, mikli miglaini tumšs (gluži kā krēslas pirmā daļa) un ne ar ko nepārklājas - kā tāda nejauša breaking bad un true detective tikšanās ar fargo un true blood mazpilsētu eksotisko šarmu, tikai dozētāku vardarbību. interesants pētījums par noziedzības šķiriskumu, varbūt pat tāla metafora par demokrātijas (kā vidusšķiras pārvaldes formas) morālo krīzi.
Link1 raksta|ir doma

svešais [9. Jul 2017|22:14]
[Tags|, ]

gaidīju, ka būs pretīgi vai garlaicīgi, bet amūzēts ar prieku noskatījos līdz beigām: jaunai svešais alien: covenant (2017) pārsteidza ar gluži retro imažēriju, avangarda skaņu un interesantām sīkburžuāziskās ideoloģijas mežģīnēm. protams, pārgremotais 19. gs priekšstats par mākslinieku-ģēniju (ar visu vāgneru!) bija pārāk ar pirkstu acī, bet iedeva vismaz kādu idejisku satvaru. fasbinders varēja būt labāks, savukārt kaitinošā galvenās lomas tēlotāja amizati spēlēja uz jūtām, smiksējot sižetisko līdzpārdzīvojumu ar tam pretējo vērtējumu. draudzene, kas bija skaidrāka par mani, saka, ka dialogi bijuši ārprātīgs sūds; tāpat skaņa un attēla īpatnības, iespējams, bija saistīti ar kopijas izcelsmi - komplektā nāca arī nenoņemami korejiešu subtitri. enter on your own risk, kā saka vācijā! 


Link8 raksta|ir doma

apgarotā mašīna [20. Maijs 2017|15:20]
[Tags|, , , , ]

vaporizators un futūristiskā vide nespēja glābt krāsaino, bet garlaicīgo korporatīvās ētikas drāmu ghost in the shell (2017). individuālā identitāte tiek atgūta, bet pirms tās apliecināšanas atkal dialektiski upurēta, lai valdība sodītu sliktos no privātā sektora un atjaunotu pastāvošo varas attiecību režīmu arī pretrunīgā nākotnē. keep kalm and pay taxes! pārnesumā zaudējot komiksa stilizāciju, kino versija tēlu vienīgie izteiksmes līdzekļi ir palikušas klišejas - kaut kas tiešām ir pazudis tulkojumā, un to apliecina arī paši filmas veidotāji, atsaucoties uz tāda paša nosaukuma sofijas kopolas filmas pirmajiem kadriem, kur tā pati johansone tāpat guļ citas krāsas apenēs. 
metaforiskas johansones apenes arī ir filmas interesantākais slānis: atslēgas brīžos viņa filmā parādās bez tām un cita apģērba, reizē neesot kaila. manuprāt, vērīgai skatītājai tas dod trīs auglīgus pārdomu virzienus:
1) par feminisma kino teoriju: tās psihoanalītiskajā paveidā filmā redzamais ir objekts, par kuru skatītājs īsteno varu ar savu skatienu - no tā viss kišmiš par sieviešu ķermeņu objektivēšanu. svarīgs ir solis tālāk - baudas nosacījums ir fantāzija. izmantojot līdzību, erotisks apģērbs ir tas, kas neaizsedz ar daudz, bet arī neparāda pārāk daudz - atstājot vietu iztēlei. filmu varētu salīdzināt ar tādu erotisku izģērbšanos - skatienam parādās arvien vairāk, vēlmei transformējoties baudā. ghost in the shell veidotāji šo metaforu ir burtiskojuši uz ekrāna, tā pierādot teoriju - johansones/majores ķermenis, parādoties bez drēbēm, nav kails - zūdot noslēpumam, pazūd arī kārdinājums, paliek tikai plika forma. 
2) par personas socialitāti - iepriekš teiktais ļauj paskatīties aiz muļķīgās body/mind dualitātes problēmas uz kādu interesantāku lietu: miesas un socialitātes duālismu. kamēr nekultivēts prāts pieņemtu acīmredzamo - miesa ir fiziska un personīga, bet tikumi un priekšstati - jēdzieniski un sociāli, kino skatīšanās pieredze ar skatītāja pastarpinājumu vienmēr pierāda pretējo. ideālās sievietes kiberķermenis ir sociāli bezjēdzīgs, tādēļ tas nevar būt kails pēc definīcijas. 
3) par kapitālisma dialektiku - tikko teiktais savukārt noved pie apceres, cik vareni darbojas kapitālistiskā kino industrija: no vienas puses apsolot skatītāju masām kailu johansoni, bet no otras - nepārkāpjot ar to nevienu vecuma reitingu un tā maksimalizējot savu peļņu. 
Link22 raksta|ir doma

filma [21. Apr 2017|21:46]
[Tags|, ]

ko lai labu noskatās? kas ir smuki kā in the mood for love, vai 12, vai housemaid, vai jaunais makbets, bet nav čerņa par konc. nometni vai tamlīdzīgs nelabums?
Link5 raksta|ir doma

filmas par vīriešiem [15. Apr 2017|09:44]
[Tags|, ]

izrādās, ka xxx: return of xander cage (2017) patiesībā ir etores skolas brutti, sporchi i cattivi (1976) rimeiks. pirmās līdzības ir jau redzamas metalīmenī - abas nav buržuju melodrāmas, bet drīzāk eposi; abām ir vienāds afektīvs spēks izraisīt skatītāja pretišķību ne tik daudz ekrānā redzamajam, kā faktam, kāpēc/kā tas tiek radīts. attālumā no skatītāja savu vienādību iegūst arī šķietamā filmu sociālās vides atšķirība: vienā darbojas (uzsvērti) supermobilas globālās elites, savukārt otrā (uzsvērti) superlokālas zemākās šķiras pārstāvji. ekstrēma infantilitāte un brutalitāte ir naratīvie kodi, kas abus darbs pārceļ viņpus reālistiskas drāmas. kad to saproti, atklājas, cik filmas ir vienādas sava sižetiskajā un tēlu struktūrā: ksanders un džiačinto katrs savā vidē iemieso vīrietības paraugu. to ne tikai apliecina atbilstošs izskats un īpaši resursi viņu pārvaldībā. abi sekmīgi īsteno sevi, padzenot simboliskos sāncenšus (sižeta atslēgas: performatīvi militārajā vai ekonomiskajā uzstādījumā), uzvarot pretiniekus, 'satiekot' vairākas sievietes īsā laika posmā. maskulīnā performance ir abu filmu sižeta virzītājs. galu galā tās abas ir par attiecībām ar saviem tuvākajiem un godīguma lomu tajās.
Linkir doma

neticams pārsteigums [9. Apr 2017|13:59]
[Tags|, , ]

gatavi uz sliktāko, aizejam uz kong: skull island (2017), bet izrādās aptuveni vizuāli skaistākā filma kopš jaunā makbeta - visas tās krāsas un kompozīcija, un vis nostrādāts līdz sekundei kā tādā reklāmā. pirmās divas minūtes varētu būt arī ir kinemotogrāfiski perfektākās, kas uzņemtas šinī gadsimtā. tālāk jau ietika ar visai labajiem aktieriem un zvēriņiem.
Linkir doma

par ōperisko [26. Mar 2017|13:18]
[Tags|, , , , ]

vakardienas lnō maskata valentīna: mērens uzmetiens, kas sākas ar to, ka ir nozagta uvertīra. iespējams, pamatoti, jo pārējā mūzika  šķita kā fragmentārs tematisku skiču albums, ko papildina lielākoties gaudeni rečitējumi augstās balsīs, otrajam cēlienam aizņemoties arī kori no kāda dailes teātra mūzikla. sadzīviski stāstošais un stereotipiskais teksts ar nejēdzīgiem iespraudumiem sacentās ar pliekanu un samocītu scenogrāfiju. prom gan negājām, jo kopumā muzikālā daudzveidība bija interesanta un solisti dziedāja lielākoties smuki (izjumovs arī ar epizodisku lomu var paglābt pus izrādi). tērpi nekaitināja.

pa to laiku - jo vairāk domāju, jo vairāk tv sērijas goliāts atklājas kā ōperisks sacerējums. ne tik daudz ar atsauci, kā noteiktiem tēliem un risinājumiem (spoileri seko). iesākumā šķita, ka kūpermana uzstājīgā ōperas klausīšanās ir stereotipiska arhenelieša komplekta sastāvdaļa līdzās doktora grādam, bet nē (vai drīzāk - ne tikai) - tā ir uz paplātes pasniegta interpretācijas atslēga. paša kūpermena tēls ir kā paņemts no vēlīnā baroka brīnumainās (maģiskās) ōperas telpas - kā deus ex mahina viņš orķestrē notikumus citiem neredzamā līmenī no savas penthausa (sic!) pozīcijas, bet protams, tumsa un sarkanā gaisma neļauj maldīties - viņš reprezentē infernālos spēkus. viens no spilgtākajiem marķieriem kūpermana piederībai ne-pasaulei ir veids, kā lūsija pie viņa pirmo reizi nonāk. tieši tikpat ōperisks ir viņu pēdējās tikšanās noslēgums: jaunā varone ir atpestīta savā zaudējumā. no aristokrātiskā goda kodeksa atvasināta atriebība kā pār-racionāls darbības dzinulis tāpatīgo goliātu ar tipisku 18/19. gs mijas ōperas sižētu, ap ko izkārtojas pārējie tēli. abas advokātes - mīlnieces ir kā gaismas un tumsas morālas alegorijas - tieši šis pretstats diktē viņu pievilkšanos, bet reizē alegoriskā "tekstualitāte" ierobežo darbības lauku. šāds ierobežojums nepiemīt kūpermena "fiziskajam" atvasinājumam karlam štolcam, kuram tieši tādēļ ir neglābjami jāiet bojā. ja petija sola-papežiana ir tipisks opera buffa tēls ar savu ļerkstēšanu, nepārtraukto izbrīnu un uzvārdu, kurš aizdomīgi atgādina papagenu no burvju flautas, tad vesela autonoma traģēdija izspēlējas ar leonardu letsu. melns un lepns viņš ir kā darbam pielaulāts otello. seriālā gandrīz nerunājot, ar uznācienu, stāju (kas kalpo kā muzikālo tēmu ekvivalenti), viņš manifestē savu raksturu, kurš galu galā izrādās kritiena cēlonis. kūpermena - letsa spēle ir kā fausta-mefistofeļa inversija: atbilstoši mūsdienu sekulārajai pasaulei un vēlīnā kapitālisma likumiem, pirmais pazudina otro. 

 

Linkir doma

nedēļa ar gripu un tv sērijām to labuma secībā [14. Mar 2017|22:01]
[Tags|, , , ]

taboo - tā sajūta, kas tev bija bērnībā, lasot labu vēsturisko romānu + gaumīga deva gōtikas. hbo.
the night of - tas pārsteigums, ko veido starpība starp treilera nenoteiktību un to, kā tevi uzāķē. labākās kriminālsērijas kopš true detective. hbo.
goliath - tur tevi trīcošu jau no otrās sērijas. juristu drāmas rāmis nespēj noslēpt lielisku trilleri. amazone. 
braindead - tā saucas ridlija skota producēts house of cards. viegls, bet inteliģents un asprātīgs pārsteigums. cbs.

ascension - gluži ģeniāls retrofutūristisks sai-fai scenārijs ne tik labu aktieru izpildījumā. syfy.
legion - interesanta virzošā ideja, bet nogalinošs uzstādījums, ka to izspēlē sasukāti pusaudži smukiņos interjeros. fx.

Link8 raksta|ir doma

ko skatīties sabatā [18. Feb 2017|19:12]
[Tags|, , ]

patīkami pārsteidza sirsnīgā īru ģimenes filma no pērn apciemotās korkas: the young offenders (2016). 
Linkir doma

latviešu čerņa par brīvu [16. Feb 2017|16:26]
[Tags|, , ]

pusaudžu hu*&% visai neglītā vidē, mērena bezcerība un gara nabadzība: es esmu šeit (2016) - LTV - kvalitatīvs pierādījums, kā radošā industrija pārdod buržujiem proletariāta apakšgala ciešanas.
Link6 raksta|ir doma

cita buržuāziska ģimenes melodrāma [16. Feb 2017|14:56]
[Tags|, ]
[Garastāvoklis: | curious]
[Mūzika |LVPERCΛLIΛN HECѦTOMB: THE E֍ENTIAL #ETHNOWITCH POWWOW]

cik dīvaina filma! imdb piedāvātie pirmie atslēgvārdi sakrīt ar recepti, kas ļāva toni erdmann (2016) iegūt čupu balvas visādos snobu kinofestivālos: father daughter conflict, woman watching a man masturbate,father daughter relationship, deadpan humor, male full frontal nudity. plus lieliska aktierspēle. tā kā man vēl meitas nav un problēmas neaktuālas, pats interesantākais šķiet saprast filmas dīvainību: gluži kā wičhaus tā izvairās no precīzas definīcijas. jaunkoloniāla apgriezta psihoanalīze? klasiskās eksistenciālās buržuju drāmas (tipa mepris) kritika? tad vēl tik daudz visādu lietu ar neskaidrību, kādā apzīmētāja līmenī tās darbojas: ateja un maska, kailums un vēstniecība, un tie fakin zobi. esmu apjucis!
Link4 raksta|ir doma

kultūrāls, iepelējis rasols [5. Feb 2017|21:54]
[Tags|, , , ]

džarmuša jaunā filma paterson (2016) ir kaut kāds permanent employment un droši, ka viņa švakākā filma kopš mistery train (1989), ja ne vispār - tik pašmērķīga, nogurusi un nogarlaikojoša. iespējams, filmēšanas laukuma stūri bija apčurājis vudijs alens. 
nav jau tā kā nebūtu pievīlis arī tomas vinterbergs ar kollektivet (2016) - morāliska liberālās sīkburžuāzijas melodrāma, bet tai vismaz piemita liela deva formas ironijas ar savu nostaļģiski kritisko hipiju simulakru. ja esi redzējis festen. 
uz tik skumja fōna pat izslavētais arrival (2016) iegūst kādu punktu, par spīti tam, ka ļoti sen nebiju filmu skatoties aizmidzis un sižets bija stipri trūcīgs un klišejiskās formveides nospiests. 

vai pestīšana ir pie mākslas? 

noteiikti, ciktāl tas attiecas uz i. vaivodes izstādi fotomuzejā. ļoti smukas un jaudīgas bildes. ar rīgas mākslas telpu gan ir krietni sliktāk: vienam vīriņam bija tīri labi sienas apdares/ dizaina darbi restorānam ārpus rīgas, bet aija zariņa ir mēģinājusi ielekt fišera vilcienā. alas, tam ir tikai lokomotīve, tāpēc kundze tā vietā ir trāpījusi galvu pret sliedi. kim? jaunā ekspozīcija izrādījās mēreni zēla, bet svaigāka. puse samērā tupa (ar ģelzi bez koncepta), bet otra puse - lētaa, balstīta vienā nabadzīgā valodspēlē. 
Link13 raksta|ir doma

neizpratne [28. Jan 2017|14:13]
[Tags|, , , , ]

la la land (2016) - glīts sūds, morāli tikpat novecojis kā Kinoakadēmijas sastāvs?
Link8 raksta|ir doma

kā skolnieks [27. Jan 2017|17:27]
[Tags|, ]

jaunatklāju grīnveju, it īpaši - pēdējās filmas. tik smuki un tik daudz visa kā laba!
Link2 raksta|ir doma

grīnvejs [21. Jan 2017|11:48]
[Tags|, ]

Kur varētu būt pieejama Rembrandt's J'Accuse...! (2008)
Link3 raksta|ir doma

ilgā laikā labākā redzētā filma [15. Jan 2017|11:23]
[Tags|, , ]

korejas neogotika? erotisks bukinistu ģimenes krimināltrilleris šķiriskā austrumu sabiedrībā? vai arī, drīzāk, iedomājies klavieru duetu no stoker (2013) - un tādu pašu intensitāte ainai ar grāmatas lasīšanu. tāda filma! - the handmaiden (ah-ga-ssi, 2016) - labākais veids, kā at cerēties, cik izsmalcināts gadās korejiešu kino. vispār jau režisors ir tas pats, kas minētajai stoker un arī oldboy. 
Link12 raksta|ir doma

rogue one [27. Dec 2016|10:25]
[Tags|, , ]

jaunie zvaigžņu kari patīkami pārsteidza ar to, ka nebija slikti: nebija jēlu joku vai par daudz saldmes, galnā varone nekorčīja ģīmi, arī seniori nenozaga sižetu. kosmosa kuģi un mošķi pat bija ļoti, ļoti labi. lavkraftiskais pratinātājs it īpaši!
Link12 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]