Minhene, 1897. gada 28. aprīlis. Džonatana Hārkera žurnāls... Pieci vīrieši melnos uzvalkos kārto darīšanas ar pinceti. Viens vīrietis pīpē pīpi, tāpat dara divis skursteņi viņiem aiz muguras. Mājas, jūs atspīdat, un mēs esam šeit. Dažas ir karietes un dažām virsū sēž ormaņi ar peļu slazdiem, gariem kātiem un cepurēs. Priekšplānā ir krāsaini krekli, aiz bumbuļainajiem pleciem dzentena gaisma. Tā ceļas pār melnajiem māju siluetiem un īpaši izceļ pātagu švīkstus. Vairākas dzeltenas pogas, vairākas pat vienā rindā, kā norādot rangu, bet, nē, tas ir pīpes pīpētājs. Cilindri, neskaitāmi. Zirgs kā izbijies no gleznas, kā sastindzis izbīlī, skatās uz muguru ar acs kaktiņu. Dzeltenā migla apņem viņa karkasu, viņam nav kaskas, viņam tādu nevajag, viņš ir šobrīd viens savā izbīlī un viņam ir tiesības. Kāds invaldīds ir atgriezies viesnīcas meklējumos jau ceturto sezonu pēc kārtas, lai dotos nelielā ekskursijā pilsētas nomalē. Sagumis ormanis, varbūt iemidzis savā solā, galva augstāk par karietes jumtu. Viesnīcas fasādē atspīd viņa gaišākā puse, bet nakts vēl nav gājusi, ir dziļa tumsa. - Vienmēr atgriežieties pirms vakara, Johan. Jūs tik pat labi kā es zināt, ka es šonakt negribu palikt skurstenī. Divas melnas svītras pārskrēja lauku, ko vēroja cilvēks, kurš vēlējās palikt nepamanāms, tādēļ stāvēja tur, kur gaisma nekrīt. Vienīgā gaisma no dzeltenajām debesīm. Dzelteno gaisu dzenāja melns vējš. Dzeltenmelna pasaule, kāds vēro ir par sevi pārliecināts. No melnās karietes kastes pret dzelteno līdumu atsitās balss: VALPURĢU NAKTS!! kliedz kungs vācu valodā. Viņam sejas grumba ir arka, bet arka ir svarīga. Kunga hūtes asais gals ir mēnesi ēdošs, tas apēd un neatstājas. Valpurģu nakts. |