tava · bilde*

hei sveikiņi es esmu jaunā rotaļlieta es te ndarīšu morāli nesaukšu pie jūsu sirdsapziņas pē pē tagad es labāk parunāšu ar sevi atbilstošāpersonā un dzimtē labi ka man ir izvēles brīvības tikai to drausmonību novāciet to fašistu ķiteli tas taču izskatās pēc pē pē tāpēc es saceļos un izgrūstu krēslus.
ak tu kundziņ tētiņ rijā nostrādāta diena grābekļi pie kājām saķepuši un uz lauka visi vieni tikai slotas kāta sienas visas zaļā lapā tītas tagad jau varēsiet mani nobučot no attāluma es pakritīšu kā dzelts no laimes stara to kabatā kā izlokāmo nazīti izšaujamu kās slepkavu un padibiņu nazīti ar nadziņu klik klik un visiem smaidi līdz zodam drip drip sarkanas lāses kā pēdējais kāsiens elitas smēķētājs pamet latviju uzodas par kundziņu un izdīrā lauku rajonam lodziņu kases rindas desas lopi milti izslauc govi nopēr mētelim oderi visi tik priecīgi kā mārtiņdienā pielikti pie draugu silītēm izpalīdzi piedzeries un brauc ar stopiem izvarotāji roku rokā ar policijas skolas soliem pieķēdē manu iekšējo noziedznieku zemapziņas katordznieku un es es tev dārgas bučas no ārzemēm un gaļas konfektes sūkāt uz stacijas peronā vasarā karstā svelmē uz baseinu uz jūras krastu ar garām kājām un īsu kleitu pār mājām es stūrēju bet tu spied pedāli un mēs esam nonākuši kino ešalonā un tagad beisies pirmais dublis un mūs izmetīs ārā pa durvīm dubļus būtu seju nokrāsotu bet ar sasalušu zemi bučoties tas ir tā pat kā sastapties busiņā sēdvietas izbeigtas un es stāvu ar pakaļu pret tavu seju piedošanu tas nebiju es kas izkāpa tas bija mans trauslais porcelāna ezītis un manas adatas ir asas kā ābola iekšējā pasaka labi ka no maniem augšējiem zobiem netek kaut kas zaļš un lipīgs tad es būtu šausmonis no filmas ko rādīs novembra beigās

zirdziņam šorī piedzima bērniņš es nogulēju kā kondensēt spiens no gaismas līdz rītausmai un tagad jau vakars un tumšs. vasarā būdas būtu izskatījušās citādas citētu rembrantu dziedātu monmartru bet no galvas tukšajiem tornēniem tikvien kā plēksnes no miruša ādas lipini atpakaļ izskatīes pēc zaratustras izskaties pēc bēdīgi slavenā kāposta miroņa salā es tagad mazliet esmu noguris un iedzēris indi pa nepareizo galu bet visumā galvas reiboņi atstājas es te vēl parunāšu un es te veēl parādīšu tāpēc no kapucesvisumā....
tukšs numurs es esmu noguris nav taisnība es skaitu jauno statistiku un brilles aizsvīst labpatikā it kā būtu ar to pieticis un it kā visi tagad būtu piedzimuši no jauna. ja jaunie sireālisti nosodīja domas garīgumu tad franču revolūcijai aptrūkās elpas un tagad uz monmartras zelta torņiem izdēja veselas olas bez spalvām. es biju tajā ārlietu ministru sapulcē kurā es jau atklāju diakonu kodu tagad lidotas administrācija var izlaupīt manu ceļojumu somu un galvu reibinošas albinosu armijas visas metās manām dievišķām konfektēm visrsū lai izķidātu un atņemtu man saprašanu par dienišķo resno galu man pienāca pasts es ceru ka tas ir spams jo esmu svēti nosolījies šonedēļ nestrādāt un ja tas atnāca darbs tad es esmu dimbā jo tikko pirmo reizi šodien ieslēdzu datoru kā jau teicu pirms tam visu laiku gulēju un nopirku divus kilogramus mandarīnu jo cena ir šok prais un tas man padara par lielu investoru jo mandarīns ir laba lieta pēc pamošanās pēcpusdienā un tad bļodiņu ar zemes riekstiem kokakolas šļakatas ledusskapī pieci ali skatās izmisušām acīm visas filmas noskatītas tikai antoņīnas fragmentus no pilsoņu kara iznācu saulītē salikt kā kubikā rubikā nabaga tēvareiza alfrēdu izlaida bet muskulis izlauzies iedomājies kā rūdīts komunists un denuncētājs cīnās seksa gultā pēc elpas kad divdesmit kilogrami kvadrātsaknē visas ribas izspiedušas uz plaušām gārds vējdzirnavas un es esmu šodien jau iesilis tikai to meilu izmantot jaunam iekuram un tad kā mūžīgais paravoza dzinējs piesmirdināt apkārtni ar peldošu baržū pa apli kur enkurā iemetusies sūce un es velku savas mantas lejā uz tējas krūzi beidzot mans maisiņš ir rātni pilns un es varu izšauties kosmisā zemiskuma stacijā kaut nu tas atmaksātos manā korista dzelzceļa stacijā ar kuplu atbalsta pūli un garīdznieku tā blatnajā maliņā.

ko es vispār cenšos paskaidrot es šodien esmu noguris no riekstiem un jau publikai es atsakos lietot šo vārdu bet aiz abiem vaigiem pilns ar kamoliem tad jau labi ka es esmu tāds stārs cik vecs kā ļeniņa krūšu tēls pie manām druvīm es apcūrāju kaimiņiem suni un tagad tas skrien zaļās liesmās mēģini trāpīt no astotā stāva ar skārdenes šķembu ķekarbumbas krītošai ēnai un tu sapratīsi ka dzīve ir nežēlīga un ka nakts aizsegā lauvas uzbrūk ziloņiem lai gan pa dienu tie izskatās cēli un neuzvarami ja vēl izrādīsies ka arī degunradzīem kāds uzbrūk izņemot sociologus kas iešauj trankvilu nozāģē raga galu ieurbja raidītāju un palaiž ja vēl degunradžiem izrādīsies kāds var nodarīt pāri tad manas ekzistencs pamati būs saļodzīti jo kur tad lai es glabāju savas mūžigās dzīvošanas ideju kādā tēlu bankā lai es atstājos un kur lai es pats nogrūžos tas taču ir bezsirdīgi ka visi ir tik nežēlīgi es jau desu atmetu ēst kad biju 15 bet tagad vēl visiem mazos svinakronišūs dala pamatskolas pirmajā solā un tagad es grimstu savās sālās asarugāzēs un daudzas manas meitenes ir plikas uz pupainas tagad ir tikai divas iespējas kā uzdurties uz pīķiem kāraviem dāmām un valetiem būšu pieredzējis to kaunu un atliks tikai klusībā purkšķināt klausīties atbalsīs gūtmaņa arlā ak dievs cik tas tālu uno eiropas intelektuālā centra it sevišķi liakā kad nav lēto reisu pa gaisu tagad būs jāmeklē nemākslinieki bet visi pārēji izdēdējuši un van goga stail cik akceptēti tik vien tā prieka kā šifts turp un atpkaļ apmierināti pieni un daudzslāņaini nemierīgi ūdeņi es grimstus avās sļozās un tas visiem ir pie vienas vietas kaut nu tur izaugtu kaut ikas ēdams vai impportējams pazemes valstība vienmēr ir vaļā līdz brīdim kad pirmais apglabātas... pagaidi rekur timotija pelni riņķo pa orbītu un treicas ar uzgriežņiem un ventiļiem ietriecas satelīt'aun pazūt viena programma divi terorisma draugi pagājušies vienu pakāpienu uz augšu un notiek tāada atsvešīnāšanās ka rodas jauna rase un es vairs nepazīstu tevi turbānā bet tev zem zoba iemontēta granāta cik patagoniski un drošsirdīgi es nolieku galvu uz pakaiša un klausos kā tālumā rīb planētas iebiedētas savā satīrā un gaismas paviljons ir izsēts un nepiedalās niekalbīgās sarunās par
lopiņiem stāmerienes stacijā es esmu šovakar šovinists bet man to piedos pamatprincips neatkāpties no tramplīna malas par pieciem centimetriem un tas manas augšējās iespējas uzlabos kā uzlabojas pakausis kas atsitas bet pats nirējs tikai noraustas divi metri iegrime un dzenskrūve ir vaļā kā burbuļūdens spainīti čalo es atnācu pie tevis ar ermoņiku vaļā

bļinčiki kā šitādu lieto bļinčiki vai var noklausīties kaimiņus vai policijas helikopterus un ātrās palīdzības reanimācijas locekļus kliedza agonijā pret dievu. es iedomājos sevi kliedzam kur paliktu es šobrīdējai kabatas baterijā spīdinātos pret reljefu pret hromēto aplodu pret karsto spuldzīti piemīztu bikses defakētos un būtu prom kā tāds tītara dvēselis un tad tikai dziesmās par maniem veļiem dziedātu bet es sēdētu rācijā klusā un gaidītu sarunu parunā ar kāli parunā ar bataljonu ar caurām zeķēm un izrakņātu olu davai pa diviem šitiem te davai pa laimes kapeikai. cik labi, ka mums ir labi, kad nebūs mēs sevi nesapratīsim tas tik būs joks kad tu sevi laika spogulī neapazīsti un nosunī par lohu tad labāk paklausīties no nākamības sevi kliedzošu bērnu autiņos un uzlikt uz raidstaciju 40 un baudīties kā valis baudās pienā ar garainiem gar visām mīlīgām vietiņām cik labi ka mums šāds mūžības mirklis kuram nav redzamas sienas un kad sāpē nāk neremdināmas tad ir dimbā un tad pārslēdzas rācija un uztvertas tiek balalaiku stacijas kaut nu būtu tik satīriski brīdī kad nav morfija vai kāja krīt nost no šrapneļa padauza turies pie mana ķermeņa tas taču ir tavs brālis un es esmu nukleārā ģimene