...75
man laikam trūkst laimes sajūtas. Ja to kādreiz gūšu, domāju, viss arī nostāsies pareizajās sliedēs.
Bet nu, es tomēr varu pateikt - es neesmu laimīga. Pat nezinu, vai kādreiz esmu bijusi. Laikam tikai līdz skolas vecumam, kad biju pavisam mazs bērns. tad es biju laimīga. Kā es gribētu atgriezties tajās dienās. Padzīvot, nezinu, kaut vai vienu dienu, lai kaut nedaudz gūtu spēku izturēt.
Es gribu būt laimīga. Bet vienai nesanāk. Un nesanāks.
Šobrīd man jāiztiek ar vilkačiem un kraukļiem. Ja vien viņi spētu darīt laimīgu, es nesūdzētos, bet arī viņiem nesanāk.
Un nekas arī nemainās.
Es baidos, ka man nebūs spēka izturēt arī mācības. Man bail no tā. Kā lai sevi savāc rokās? Ar tām divām, kas man ir, arī nepietiek. Varbūt esmu baigi izvēlīga un man vajag daudz? Nedomāju. Man vajag tikai vienu lieku roku, kas nedaudz mani pabalstītu.
Pēdējais gads man tiešām bijis briesmīgs. Es domāju, kaut kad taču jābūt pārmaiņām, ne?
Bet cik ilgi es tās gaidīšu?
Un ja nu nesagaidīšu?
Reizēm man paliek bail no savām domām. Tad mani mierina TV. Bet kādā brīdī taču var pazust elektrība, ne? Un ko tad? Tumsa, skaņas.
Ir veļu laiks. Var jau būt, ka kāds mani negrib laist vaļā.
Varbūt pievērsties kādai reliģijai? Nē - nesanāks. Neesmu ticīga. Ticu fizikai.
Es gribu pasmaidīt. Tā no sirds. Bet tad ir jānotiek kaut kam nebijušam. Kādam brīnumam. Es gaidu sajūtu, ka brīnums būs.
Man vajag tikt uz ārzemēm. Kaut uz neilgu brīdi. Bet nevaru to atļauties.
Man vajag jaunas emocijas. Bet tās nevar nopirkt. Arī ja varētu - es to nevarētu atļauties.
Kaut kas man liek justies vientuļai, kaut es tāda nepavisam neesmu. Kaut kas iekšēji mani ir sagrauzis. Ir daudz caurumu. Bet es nemāku tos aizdziedēt pati.
Es tiešām nezinu, cik ilgi es vēl izturēšu.
Es kaut kad salūzīšu, es jūtu. Emocijas ņems virsroku.
Atliek gaidīt - vai nu pārmaiņas vai lūzumu. Skatīsimies, ko liktenis man būs lēmis. Cik stiprai man jābūt.
