it kā jau man pietiek pašam ar sevi. gandrīz kā kaķim.
tomēr reizēm pārņem neizmērojamas skumjas, un, tāpat kā kaķim, gribas ieritināties siltā azotē un ļauties, lai sabužina aiz auss. un ir ilgas pēc kādām aukstām rokām, ko varu sasildīt, auss, kurā kaut ko mīļu iečukstēt. un tad nezinu kur likties, kur iet, kur paslēpties, lai neviens neredz neapturamās asaras, drebošās rokas, sāpošo sirdi...