| |
[Jul. 12th, 2014|09:34 am] |
|
Tas vājprātīgais pūļa skrējiens. Milzīgais bars, kas nesas uz priekšu, lai sasniegtu galā apsolīto zelta kalnu - laimīgas vecumdienas (kādas tieši?), panākumus un sasniegumus (kādus tad?), atzinību (no kā?). Ja būsi pūļa vidū - nogrūdīs gar zemi un skries pāri. Ja atpaliksi, uzskatīs par lūzeri. Un tā tu joņo citiem līdzi, lai tikai neatpaliktu, lai tikai zaudētājos neieskaitītu, pat nedomājot, ko tad ar to zeltu darīsi. Sānos duras, ģībonis nāk, galva griežas, bet nedrīkst apstāties, jo jāskrien taču. |
|
|