|
Jul. 26th, 2015|01:38 pm |
Mazpilsētas I. autoosta. Pāris pieturas, pāris soliņi, sasēduši pasažieri gaida autobusu uz Rīgu, uz citām mazpilsētām, daži noteikti kāps ārā arī pa ceļam tādās vietās, kur apkārt šķietami nav nekā, tikai putekļaina ceļa malā vientuļa pietura ar uzrakstu Ozolaine, Priedītes vai arī ar tādu smalkāk skanošu nosaukumu kā, piemēram, Meliorācija.
Uz blakussoliņa pirmais brauktgribētājs ir pieklājīgi apģērbies kungs uzvalkā, tikai viņš uz soliņa guļ jau labu laiku, blakus kaut kādi plastmasas toveri maisiņā. Izgulējies pieceļas, uzrunā mani par meitiņu un aizlīgojas uz blakus esošo Maksimu, laikam nolēmis līdz autobusam īsināt laiku ar kādu dzērienu (ko, šķiet, darījis jau arī pirms tam), toveri paliek turpat. Mani tas kaut kā sašķeļ, vīrietim ir ļoti pievilcīga un veselīga seja, patīkama balss, labi ģērbies, noteikti nav nekāds saulesbrālis, tas viss kopā disonē.
Uz nākamā soliņa ir divas vietējās jaunkundzes košos topiņos un džinsos ar zemo jostasvietu. Sēž, smejas, pienāk viens paziņa, nu jau smejas trijatā, pienāk vēl viens, to neatzīst par pietiekami labu un aizdzen.
Man blakus uz soliņa sēž divas kundzes, viena stāsta otrai par nekaunīgo Aiju, kura „visu izlemj manā vietā, vispirms iedod atvaļinājumu un pēc tam pasaka, ka nebūšu pasākumā. Vai tad piezvanīt nevarēja un pajautāt? Nē, iedomājies, visu izlemj manā vietā, pasaka, ka es nebūšu. Un ēdienu man arī neļauj izdalīt, bet tad atnāk tā jaunā un tai uzreiz ļauj.” Draudzene blakus tik klausās un purina galvu, izskatās, ka viņai runāšana apnikusi, bet jaunumus arī gribas uzzināt.
Divi iedzertmīlētāji svītrainos kreklos ar dušas čībām kājās un cigaretēm mutē kaut ko runā un ik pa brīdim iebļaujas „kurva”. Dažreiz nopēta mani, es viņus arī.
Vīrs un sieva ar plastmasas maisiņiem, kuros pārtika un saimniecības preces, apkārt viņiem skrien divas mazas meitenītes rozā krekliņos ar Bārbijām, tajā vecumā, kad visa dzīve liekas saulaini bezrūpīga un katra diena sola jaunus piedzīvojumus līdz pašam vakaram.
Un visam pa vidu ar pavērtu muti braukā vietējais antiņš uz zaļa saliekamā velosipēda, ik pa brīdim iebļaujas (gluži kā Vetrovs no izrādes Sala) un visbeidzot ar visu riteni iebrauc Maksimā.
Tie ir stāstu sākumi, šādos brīžos es bieži mēdzu domāt par to, kādas gan ir to beigas. |
|