|
|
Monday, November 25th, 2002
|
12:00p - Kailismi. Cilvēks un spēju robeža
Džefrijs gāja cauri parkam un ar nagu mēģināja izvilkt no zobustarpas sēmuškas čauliņu. Visu laiku likās, ka nupat, nupat izdosies aizķert ar nagu šo čauliņu, bet tad tā izslīdēja.
Ieniezējās dirsa un Džefrijs tieši tik labi, cik labi ļāva biezās bikses, pakasīja dirsu, pie reizes aplaidis apkārt skatienu vai kāds neredz. Tad pēkšņi Džefrijs pamanīja, ka visu laiku pie sevis ir dungojis kādu pielipušu dziesmiņu. Cilvēks pabrīnījās un sāka domāt par to, kā gan cilvēks spēj sadalīt uzmanību starp tik daudzām lietām un vēl organizēt un plānot savu rīcību tā, lai šīs lietas paveiktu.
Džefrijs sadzirdēja putnu balsis, sajuta, ka spiež kurpe, ka atkal niez dirsa, ka atkal jāveic izelpa ieelpa, ar mēli jāturpina zobu starpas atbrīvošana, jāatsāk dziesmiņas dungošana no vienīgās zināmās vietas dziesmā, kā arī jāskatās, kas notiek visapkārt un jāturpina šī nolādētā doma par to, kā tas viss ir iespējams.
Te piepeši cilvēkam no šīs neaptveramās domas sagriezās galva un iestājās panika. Pēkšņi Džefrijs vairs nesaprata kā savāksies, kā turpinās dzīvot, kā neraugoties uz to, cik viss ir sarežģīti, turpinās 8 stundas dienā pildīt darba pienākumus un apvienot to visu ar neganti niezošo dirsu, kura tikai turpināja un turpināja sūtīt signālus par kairinājumu izsutušajā sūdcaurumā. Tieši tajā brīdī Džefs pilnībā aizmirsa par maisiņu, kurš viņam bija jātur. Maisiņš izšļuka no cilvēka rokām. Cilvēks sadzirdēja plīstošu alus pudeļu stiklu skaņu. Tas jau bija par daudz. Džefs atkrita uz parka soliņa un apjuka tiktāl, ka vairs nesaprata, ka ir apjucis un ka neko vairs nesaprot.
Labu laiciņu pasēdējis Džefs piecēlās, atcerējās, kur bija devies, un drošu soli devās tālāk. Šis cilvēks bija sapratis, cik bīstami ir domāt par to kā un kāpēc. Salīdzinot ar to, darīt kaut ko bija pavisam vienkārši.
(comment on this)
|
12:16p - Kailismi. Cilvēks un realitāte
Džefrijs sēdēja pie loga un iedomājās sevi tādu, kāds viņš vēlētos būt. Viņam patika sevi tādu iedomāties. Viņam nepatika mainīt sevi pašu, lai dzīvē pietuvinātos savam ideālam, jo tas prasīja darbu. Bieži vien bija arī citi šķēršļi, gan viņā, gan apkārtējos, jo bija jāmaina arī tas, kā citi iedomājas Džefriju.
Džefrijam iešāvās prātā, ka mēs visi viens otram esam izdomāti un iedomāti. Gluži tāpat, kā Džefrijs iedomājās sevi kā tādu, kāds viņš vēlējās būt. Džefrijs iedomājās, ka viņš iedomājas kādu cilvēku, kurš iedomājas vēl kādu citu cilvēku, kurš, savukārt, iedomājas...
Džefrijs sēdēja uz palodzes un turpināja ģenerēt variācijas, līdz iedomājās kādu iedomātu Kailu Ozolu, kurš iedomājas Džefriju, kurš iedomājas tādus tēlus kā Kails Ozols. tad jau sanāk, ka Džefrijs pats arī ir tikai iedomāts. Sanāk, ka Džefrijs pats sevi arī ir izdomājis un dzīvo, domājot, ka viņš ir Džefrijs. Bet, kas ir Džefrijs patiesībā? Kā jāiedomājas Džefrijs, lai viņš būtu pēc iespējas tuvāks tam Džefrijam, kāds viņš bija patiesībā.
Nonācis tik tuvu patiesībai, Džefrijs pārtrauca domāt. Viņš piecēlās, uzvilka kurpes un izgāja laukā, aizcirtis durvis skaļāk nekā parasti. Viņš bija uzvilkts un domāja:"ES ESMU TĀDS KĀDS ES ESMU! ES ESMU REĀLS!" Tāds bija ši īpatnējais cilvēks - Džefrijs.
(comment on this)
|
5:33p - Kailismi. Cilvēks un robeža
Džefrijs sēdēja trolejbusā. Neuzkrītoši viņš centās palūkoties uz cilvēkiem, kuri bija viņa ceļabiedri. Džefrijs ir cilvēks, kura domu un smadzeņu anatomija tiek pētīta katrā stāstiņā. Tāpēc neslēpšu, ka viņš meklēja kādu burvīgu meiteni, uz kuru paslepšus paskatīties. Džefrijs prata novērtēt sievietes skaistumu. Viņš nebija no tiem tipiem, kas lec kājās, skrien iepazīties un visādi citādi uzmācas. nebūt nē! Džefrijam vienkārši patīk bez ļauna nodoma paskatīties uz skaistām meitenēm.
Nupat viena tāda apsēdās nedaudz tālāk trolejbusā ar seju uz Džefrija pusi. Tīri simpātiska, glīts make-up, pieklājīgi ģērbusies un jaukos sievišķīgos svārciņos tieši līdz celim, gari, tīri un gaiši mati. Džefrijs ik pa brīdim palūkojās uz jauko patīkamo ceļabiedri. Viņa laikam neapzināti bija to kaut kā pamanījusi,
tāpēc paslēpa savus skaistos celīšus aiz dēlīša, kurš atradās starp viņas sedvietu un kāpnēm.
Tas Džefriju saniknoja, viņš jutās tāds kā ne par ko apvainots. Kāpēc tā? Ko viņš sliktu izdarīja? Kāpēc jāliedz cilvēkam prieks? Viņa taču nekļūtu par padauzu, ja ļautu anonīmam svešiniekam aplūkot savus ceļgalus.
Džefrijs iztēlojās sevi kā ar pistoli bruņotu visu apspiesto vuāristu jeb glūņu atriebēju, kurš pielicis pistoli pie dieniņiem, skaistajai meitenei liek novilkt biksītes un zeķbikses un paplest kājas visu trolejbusa pasažieru priekšā.
Džefrijs pieķēra sevi, ka ir gana iekarsis, domājot šīs vardarbīgās domas. Tomēr viņš saprata, ka ir kāda robeža, kuru viņš nepārkāptu pat, ja viņam rokās būtu ierocis. Vienmēr ir robeža, nenojaušama, kuru fiziski pārkāpt nebūtu grūti, bet, kuru normāls cilvēks nespēj pārkāpt.
Savukārt, kas notiek ar cilvēku, kurš nonāk robežas otrā pusē? Vai viņš var atgriezties šajā pusē? Piemēram, pēc kara, vai cilvēks ir slepkava? Kā ir ar notiesātu slepkavu, vai viņš spēs turpmāk nekad nešķērsot robežu? Liela daļa cilvēku, domāja Džefrijs, arī nonāk robežas otrā pusē, tikai neapzināti, piemēram, ja viņus izprovocē. Piemēram, kā Latvijas skeitbordisti dedzinot baložus kamīnā. Pēkšņi visi cilvēki kāpj pāri robežai un skaļiem ļauniem vardabīgiem vārdiem draud nolinčot šos cilvēkus dēļ maza nožēlojama balodīša.
Kas ir otrpus robežai? Vājprāts? Vai otrpus robežai liek pie galvas elektrodus, pa kuriem plūst strāva, kura rodas rotējot pašam magnētam vai arī indukcijas spolei magnēta iekšpusē? neko sarežģītāku cilvēce nebija izdomājusi. Pārējie enerģijas iegūšanas veidi prasa daudz vairāk rotējoša magnēta enerģijas, nekā paši spēj saražot. Piemēram, ķīmiskās baterijas - sviests. Džefrijs atcerējās, kā bija vīlies, kad fizikas stundās izstāstīja, ka visa enerģija tiek iegūta rotējot magnētiem. vienalga kur, HESā TECā vai AESā. Izmanto mežonīgu kodolenerģiju, lai iegūtu tvaiku, kuru dzīt cauri turbīnai. Stulbi.
Vai elektroinženieris zina, ka rotējošs magnēts spēj nogalināt cilvēku, kurš atrodas tūkstošiem kilometru attālumā?
Džefrijs bija galīgi aizdomājies un jau bija piemirsis par robežu un meiteni, no kuras domas pavediens sākās. Būtībā pats galvenais trolejbusos ir nedomāt par to, kad beidzot pienāks galapunkts. Tad laiks velkas kā gliemezis. Starp citu, trolejbusus darbina rotējošs magnēts vai indukcijas spole. Viss ir saistīts. Iespējams, saistīti ir arī Cirks un TTP, kuru transporta līdzekļus rotā reklāmas par jaunās Cirka sezonas sākumu Rīgas cirkā. "Klauni, tīģeri un ilūzija" suģestē tevi plakāts visas 40 minūtes, kuras tu pavadi ceļā.
(5 comments |comment on this)
|
|
|
|