: šoreiz pavisam nopietns jautājums
Atstāšu pilnībā atvērtu, publisku.
Man jau 2 dienas moka nemiers.
Jūs jau zināt to teicienu, ka mēdz cilvēkam īsi pirms būt nojausma par tuvojošos un uzrasties dīvaini jautājumi šai sakarā.
Es pašlaik šo teicienu aizmirst. Ļoti cenšos.
Jo
pirms 2 dienām vakarā gulētejot man lielais bērns pajautāja:"Mammu, kas notiek, kas cilvēks nomirst?"
Palūdzu bērnu atnākt uz manu gultu, ierausties tajā. Jautāju, kāpēc tāds jautājums.
Tajā brīdī bērns izplūda asarās, kas man bija pamatīgs šoks.
Un caur asarām izelsoja šausminošu teikumu, kuru otrreiz nespēšu atkārtot precīzi. Taču pamatdoma bija, ka viņš nepaspēs izgudrojumus savus uzbūvēt un ka viņam ļoti bail nomirt.
Es biju uzreiz sirma protams. Pieglaudu sev klēpī, cik nu spēju tādu lielu bērnu iedabūt klēpī. un glāstot matus skaidroju, ka viņam vēl pietiks laika, ka jādzīvo gara dzīve. tā pat nedaudz paskaidroju, ka cilvēki īsti nezina kas notiek, kad nomirst. bet vieni tic, ka dvēsele aiziet uz debesīm vai elli, atkarībā no tā, kā dzīvojis šeit savu dzīvi.
un citi tic, ka pārdzimst citā dzīvniekā vai cilvēkā. citi vēl kaut ko citu tic....
toreiz bērns aši iespraucās. jā jā es ticu, ka dvēsele uz debesīm!
un tā mēs sarunu pamazām nobeidzām. bet drebulis man joprojām nepāriet.
sakiet, vai 10 gados šādi eksistenciāli jautājumi tiešām normāli? es tiešām ļoti ļoti ļoti ceru, ka tas teiciens ir pilnīgas muļķības mūsu gadījumā.
Atstāšu pilnībā atvērtu, publisku.
Man jau 2 dienas moka nemiers.
Jūs jau zināt to teicienu, ka mēdz cilvēkam īsi pirms būt nojausma par tuvojošos un uzrasties dīvaini jautājumi šai sakarā.
Es pašlaik šo teicienu aizmirst. Ļoti cenšos.
Jo
pirms 2 dienām vakarā gulētejot man lielais bērns pajautāja:"Mammu, kas notiek, kas cilvēks nomirst?"
Palūdzu bērnu atnākt uz manu gultu, ierausties tajā. Jautāju, kāpēc tāds jautājums.
Tajā brīdī bērns izplūda asarās, kas man bija pamatīgs šoks.
Un caur asarām izelsoja šausminošu teikumu, kuru otrreiz nespēšu atkārtot precīzi. Taču pamatdoma bija, ka viņš nepaspēs izgudrojumus savus uzbūvēt un ka viņam ļoti bail nomirt.
Es biju uzreiz sirma protams. Pieglaudu sev klēpī, cik nu spēju tādu lielu bērnu iedabūt klēpī. un glāstot matus skaidroju, ka viņam vēl pietiks laika, ka jādzīvo gara dzīve. tā pat nedaudz paskaidroju, ka cilvēki īsti nezina kas notiek, kad nomirst. bet vieni tic, ka dvēsele aiziet uz debesīm vai elli, atkarībā no tā, kā dzīvojis šeit savu dzīvi.
un citi tic, ka pārdzimst citā dzīvniekā vai cilvēkā. citi vēl kaut ko citu tic....
toreiz bērns aši iespraucās. jā jā es ticu, ka dvēsele uz debesīm!
un tā mēs sarunu pamazām nobeidzām. bet drebulis man joprojām nepāriet.
sakiet, vai 10 gados šādi eksistenciāli jautājumi tiešām normāli? es tiešām ļoti ļoti ļoti ceru, ka tas teiciens ir pilnīgas muļķības mūsu gadījumā.