kadra · kadri

Iet 22. darba diena bez brīvdienām, vispār bez brīvā laika.

Tuliņ jāsāk atmaksāt mācību kredīti. Un sirds rauj uz visām pusēm, galvenokārt Portugāli.

Nesen iegriezos NVA, tā kā tuvākais tajā brīdī sanāca Latgales priekšpilsētas NVA, piedzīvojumu netrūka.

Vislabāk man patika piedzīvojums bezdarbnieku rindā. Visi dažādu vecumu un paskata cilvēki cītīgi gaida rindā pie sava ''konsultanta''. Man gandrīz blakus sēž jauna krievu meitene spīdīgā blūzītē, rozā tirgus botiņās, daudz make-up. Pēkšņi telpā ieveļas divi vīrieši ap 35-40. Krekli ar Versače logo, sabāzti džīnās, jostas pāri, smaržo kā alus brūvētava. Viens no viņiem, izrādās, ir blakus sēdošās meitenes brūdgāns. Viņš ļoti skaļi, lai arī vecākie cilvēki dzird, sāk stāstīt savai brūtei par savām jūtām: ''Dušeņka, ja že tebja ļublju, ja tebja obažaju''. Meitene tam visam pa vidu solās viņu nožņaugt, nokost ausi, pamest un ko vēl ne.
Beigās čalis nokrīt ceļos, un lūdz meitenes roku. Starp visiem lamuvārdiem viņa pasaka ''Jā!''. Aplausi no apmeklētāju puses izpalika. Tuliņ arī pienāca meitenes kārta iet pie sava ''konsultanta''. Vīrieši kā ieskrēja, tik pat ātri atkal pazuda.

Tāda, lūk, Maskačkas romantika.

Viesistabas logi vaļā, dzeram alu, klausamies mūziku, plānojam braucienu zu Open'eru.

Pēdējā brīvdiena līdz jūnijam.

Vakar mājās atslēdza elektrību.

Saimnieks, kā vienmēr aizmirsis samaksāt rēķinus.

Sadedzām daudzas Alises lietās sveces, strinkšķinājām ģitāru, dzērām alu, dziedājām un tā.

Baigi forši. ( Īpaši ar svecīti iet uz toleti).

Jāatķeksē.

Negaidīta tikšanās.

Smaids.

Atmiņas.

Fakts, ka kopš pēdējās reizes ( 5 gadi?!) esmu par viņu iedomājusies, iedomājusies daudz.

( Piparmētru tēja, aizmirstās atlsēgas un mana puskurlā auss)

Ir pagājuši trīs mēneši.

Vakar/šodien atkal painkas lēkmes. Tur nekas nav mainījies.

Toties šodien pirmais randiņš, kopš pagājušo attiecību beigām. ( Varbūt pareizāk 'mocības' nevis 'attiecības'?). Ar tādu '' ātrumu'' pie vīra es tikšu pencijas vecumā :)

Negribu vairs tā mīlēt ar visu sirdi, prātu un ķermeni, tas tiešām IR iznīcinoši.

Bučoties lietū garšo pavisam savādāk.

Es kaut kā pēkšņi ne no šā, ne no tā atcerējos to garšu.

Ai, pietiek vienai sestdienā alu dzert.

Да, человек смертен, но это было бы еще полбеды. Плохо то, что он иногда внезапно смертен, вот в чем фокус! И вообще не может сказать, что он будет делать в сегодняшний вечер.

Skrūve, zemsega un miers. Kaut gan cibiņus lasīju, rakstīt negribējās, a te ,pēkšņi uznāca atkal.

Man tik ļoti patīk nokļūšanas process no punktam A līdz punktam B. Vienalga no kurienes uz kurieni un kā, vai ar mašīnu, velosipēdu, kājām, autobusu.
Tas ir mans relaksācijas laiks, kad varu uzlikt pleijerī piemērotu mūziku un atslēgties no visa, pasapņot. Man mazliet pietrūkst autobusa Tallina - Rīga. Tās bija burvīgas 8 stundas katru otro nedēļu, pilnīgākā medicīna dvēselei.

Kaut kur jaaizbrauc braukšanas pēc. Liepāja?

Esmu uzkārsies uz dziesmas, un arī tā , kā puisis dejo klipā.

Laukos būt ir forši. Viss tas gaiss un rudens darbi, un siļķe kažokā, un kaut kas stiprāks glāzītē. Bet tad, kad dramatiskā ome, kurai kādas 20 min. nav pievērsta uzmanība, pie vakariņu galda izdomā skaļi visai jautrībai fonā, aizkapa balsī lasīt savu slimības diagnozi ( nekas traks), kura sastāv tikai no latvietim parastajam nesaprotamiem vārdiem, kurus viņa pat īsti nevar izrunāt nervi savelkas un tu nesaproti - smieties vai raudāt.

13.00 dienā, Līgatnē, piknikā dzert rumkolu ar mammu ir tik forši.

Šodien vispār skaista diena. Un top kartupeļu pankūkas ar mazsālītu lasīti.

Man nav dzīves, ir tikai 11- 13 h darbadienas. Laikam tapēc man gribas gavilēt par katru mazo piepildīto'' neiespējamo misiju '' un palaist mazu pinkšķi par katru strupceļu, kuru, starpcitu, production ofisā netrūkst, kā zināms.

Šodien vēl jaunas emocijas parādījās, kā man noskauda viens mazumaziņais pieskāriens, ko pamanīju starp pārīti, kuri darbā ir zem ''priekšnieks un padotā'' statusa. Tā bija reāli pussekunde, tāds maziņš jūtu apliecinājums.
Uzdzen atmiņas, been there, done that. A man vēl divi mēneši jāciešas un jātēlo stirpā sieviete.

Porto visi cepjas.
Esmu tā cilvēkus šeit aplipinājusi ar savu Portugāles mīlestību, ka vidusskolas draudzene domā doties uz turieni padzīvot un papriecāties par dzīvi, ja sarunāšu viņai darbiņu.
Toties nekur nav skaistākas debesu krāsas kā Latvijā. Kā nekā manā darba mājaslapā ir rakstīts. One of few places where you get 4-5 magic hours per day during the summertime.

Bet man nedrīkst apstāties, jāskrien kā vāverei ritenī, jo, ja sanāk apstāties un atvilkt elpu uznāk lielās skumjas un ilgas.

Būt nopietnu darbu strādājošam cilvēkam liek justies baigi svarīgi. Yo! ( Pierādījums tam, ka nevajag čīkstē't un viss nokārtosies, tieši tā, kā vajag!)

Ai, un vispār uz kādu tropu valsti es esmu atgriezusies?

Diploma darbs nodots! Cik labi! Cik mierīgi!

Mana palikšana uz ilgāku laiku Latvijā ir nolemta. Labākā draudzene izdomāja šovasar precēties ! Tak i bit!
Vispar ļoti daudz pzoitīvu jaunumu, mani un Rui Kopējie draugi, sērfkampa īpašnieki gaidot bebsi! Tas gan būs viens traks bebsis ar tādiem vecākiem! Portugāļu sērferis un Holandiešu filmmakere un sērfere. Laimīgais es teiktu!

Pārgurums. Diplomdarba montāža/papīrdarbu rakstīšana/ darbs un naktis, kurās nevar pagulēt. Šonakt mēs aizgājam gulēt ap 1.00 un jau ap 6.00 bijām augšā ne no šā, ne no tā. Un tā mēs divas stundas, līdz man jāceļās, esam nomodā pa gultu. Man kaklā sēž kamols, šķiet viņam arī. Skatieni aizklīst kaut kur ārā pa logu, kur līst pavasara lietus.

Tieši divas nedēļas līdz prombraukšanai.

brīvprātīgā piespiedu kārtā es dodos mājās jau Maija vidū. Tādi jaunumi šodien.

Dzīve pati parāda kā ir labāk.

Šņuk, šņuk.