14. Augusts 2009

• wtf
• 14.8.09 19:21
• hmmmm, dvēsēlē ir iestājies sen neizjusts riebums pret izveidojušos situāciju.
  It kā centies izturēties pret apkārtējiem jauki, jo pret mani izturās tāpat.
  Bet te pēkšņi saproti ka kāp uz tā paša grābekļa un lai neatsistos ir jāmaina sava attieksme.
  Kaut gan es nezuskatu ka daru kaut ko pretlikumīgi gan pret sabiedrību, gan pret savu dvēseli galu galā.
  ... pēdējā laikā mans vecītis "dators" nemītīgi sāka kārties un pietam nevarēju pieinstalēt PATI web kameru, nolēmu kolēgiem puikām pajautāt, vai kāds varētu izlīdzēt, lai viss sāktu šansēt.
  Atnesu datoru uz darbu un tieši tajā dienā puikas, kas solījās palīdzēt bija brīvdienā.
  Tā nu es abēdājusies domāju ka nu lūk atvilkos ar šo smago somu un nekaa.
  Bet beidzot darbu priekšnieks laipni piedāvājās pārvest pār tiltam un es piekritu, piebilstot ka pieņem šo piedāvājumu tikai tāpēc ka negribas stiept šādu smagumu, jo domāju ka tiks kaut kas sadarīts.
  Un tad priekšnieks laipni piedāvājās palīdzēt ar to ka paņems datoru uz mājām un nākošajā dienā atvedīs atpakaļ. Un, protams, piekritu. Tā nu lūk es tiku aizsviesta pāri tiltam un tur mainījos ar priekšnieka sievu vietām. Izkāpjot, kā jau labi audzināts bērns sasveicinājos un pazudu tunelī.
  Nākošajā dienā, protams, mans milulis tikai man atgādāt un darbojošs. Kā lapinības izrādīšanu priekšniekam nopirku našķus, jo naudu jau viņš neņēma. Un vakarā atbraucot uz darbu pēc darīšām, priekšnieks, protams, izteica ka tā nu gan nevajadzēja darīt. Un piebilda, ka man nāksies pašai tās apēst, jo nākošā nedēļa viņam ir atvaļinājums. Es saku, nu bet aizved sievai un bērnam. Tas man pretī atbild ka sieva nesapratīs, jo esot ļoti greizsirdīga...
  Un shajaa mirklii man kaa ar bomi pa galvu, wtf..., es neko, tikai pasakos.
  Un tādos mirkļos es saku, ja vecis gribēs viņš tāpat to izdarīs. Un lai arī cik greisirdīga sieviete būtu, tā viņu neapturēs.
  Tātad, secinājums-> nekādi našķi pat par padarīto darbu. Negribi naudu, tad ej dirs...
• 2 rakstair doma