18. Septembris 2008

• pats vainiigs...
• 18.9.08 10:16
• Sūds, viss ir pilnīgs sūds.
  Tik nereāli negribas no rīta mosties un vispār neko negribas.
  Nepārtraukti cenšos sevi turēt rokās, lai depresija neuzliek savu roku pavisam, bet laikam man neizdodas ar to cīnīties.
  Vakardien atkal bija sitiens no dzīves. Lekcijas beidzas kā vienmēr vēlu un lielākai daļai kursabiedrenēm brauc pakaļ draugi/vīri.
  Bet es kā jau ierasts, nesos uz troljuku un braucu uz centru, lai pie universitātes izkārpītos un caur vērmanīti nestos uz maajaam.
  viss ir tik nereāli apriebies. ka liekot katru coli atkārtoju:"ienīstu šo sasodīto dzīvi" un pat pēc šiem izteiktiem vārdiem nepaliek vieglāk.
  vakardien ar kaķīti runājāmies un es pieminēju ka laikam esmu palaidusi garām lielo laimestu ko sauc par manu īsto un vienīgo, pati esmu visu sabojājusi. Un tad kaķīts jautāja:"cik tev gadu?",
  protams ka es atbildēju:"tik cik ir - 23",
  un tad sekoja:"Tev viss ir vēl priekšā"
  Nu ir jau viņai taisnība, bet viss ir tiktāl apriebies ka vienkārši gribas ieraksties dziļi laukos un nekontaktēties ne ar vienu. Vienkārši nozust, lai man pietrūktu sabiedrības, jo šobrīd tas viss ir par daudz.
  aaaaaaaa, esmu nenormālīgi no sevis sagurusi.
  Laikam, vajadzētu prihologa palīdzību. Jo draugu uzturēšana pie dzīvības galīgi nepalīdz.
  Un vienkārši viss ir sūds...
• Garastāvoklis:: apathetic
• 6 rakstair doma