kaa_rauta

ir mazliet skumji apzināties ka manis kādreiz nebūs. kas tā būs par pasauli kurā manis nebūs? vai tā pasaule smīnēs par to pasauli kurā es dzīvoju šodien. asaras... 18.gs. 20.gs. un 26.gs, kurā manis nebūs... kā man gribētos dzīvot mūžīgi. mūžīgi mūžos, āmen.
un skumji ka laika ir- reizē tik daudz ka nezini ko ar to iesākt un kā to pareizi izlietot, bet reizē arī tik maz, jo arvien pietrūkst laika kaut kam. pietrūkst laika saviem cilvēkiem pateikt, ka mīli viņus, pietrūkst laika pateikties par to kas dots, par maz par maz par maz.... aizvien par maz. nepietiek laika lai izdarītu līdz galam lietas ko sen esmu kārojusi, nepietiek laika fiziskām aktivitātēm. vot ēšanai gan vienmēr atliek laika. hehmmm.