Just Iewa - Tik balta, balta pasaule kā tava siirds..

Diena kā diena - ir gan rīts, gan vakars. Iepējams, šī diena mazliet par smeldzīgi skaistu - koku zari liecas zem ledus dūnu kārtas, pasaule balta, balta, tik mierīgi skaista.. Nez kāpēc visu dienu galvā skan "baltas debesis kā piiieens, tikai tu un vairs nevieeeens...baltiem ziediem pļava ziieeed, baltiem sōļiem laime iieet. Tiiik balta, baaaltaa pasaule kaa tāāva sīīrds....".
Vispār diezgan skumīgi..:( Tik tiešām nezinu,kāpēc, bet šī dziesma man vienmēr ir uzdzinusi vai pārpasaulīgas skumjas. Asaras sāk birt vai bez iemesla. Un, ja vēl iemesls ir...
Šodien iemesls tik tiešām ir - tā vien izskatās, ka pēc [nieka] pusotra gada kopābūšanas ar visfantastiskāko cilvēku pasaulē, esmu palikusi bez šī visfantastiskākā cilvēka pasaulē. Nē, nevajag uztraukties - šis mūsdienu brīnums nav cietis kādā šim laikmetam atbilstošā katastrofā vai aizbraucis kārtējā naudas peļņā uz Īriju vai Zviedriju. Viņš vienkārši izdomāja, ka neesmu pietiekami... laba, jauka, nezinu, kāda, paliksim pie tā, ka esmu nepietiekama kādā jopā. Jā, tātad manā ziemas sniegu saldētajā sirsniņā tagad klejo mīklains tukšums un liels aizvainojums - kā var vienkārši aiziet, pat nepasakot, kāpēc.!? Tik šausmīgs attiecību nogalināšanas[jā, pareizi, nogalināšanas] veids - atsūtīt aizvainotu vēstuli latviešu "otrajās mājās" draugiem.lv un izdzēst no draugu saraksta, nobloķēt. Ja tā godīgi, pat nevar saprast - cilvēks vienkārši izdomā ignorēt kādu laiku vai arī "pasūta" labi tālu uzreiz..?!
Tā nu es savās "mīlas mokās" sāku apcerēt dzīves jēgu. Jau kārtējo reizi. Un tieši šodien, kad visa pasaule ir tik mierīgi skaista, šķiet, pasaku diena... Bēdas vēlējos noslīcināt dažādās atziņās...
Izvērsīšos mazliet par vienu no tām:
Ja sapni sapņo pietiekai stipri, tad tas piepildās.

^
Vadoties pēc tā[atvainojos, dižgari, nevaru atcerēties, kurš no Jums šo teica/rakstīja] var izsecināt, ka vienīgais, ko mums vajag darīt, ir saņot. Bet vai tiešām..? Un kā izmēra sapņa, cerību stiprumu.? Es teiktu, ka esmu sapņojusi ļoti, ļoti. Un, ja reiz nepiepildās visvairāk kārotais, tad zūd arī ilūzija, ka piepildīsies kāds cits. Jā, tieši tā, ilūzija, jo vēl neesmu sastapusi cilvēku, kurš būtu laimīgs un sasniedzis sava sapņa piepildījumu.
Vai tik tiešām neviens no mums nepiedomā pietiekami stipri.? Nedomāju tā.. Gan vaina kaut kur citur..Iespējams, šis varētu būt mans vadmotīvs filozofijas studijām - uzzināt, kāpēc nav iespējams īstenot tik ļoti kāroto un dabūt tik ļoti iekāroto. Arī, ja cenšas.

Garastāvoklis:: sad