Just Iewa - 22. Novembris 2008

Tagad kaut kā pārāk liela kāre visu pasauli tālu, tālu pasūtīt, lai vienreiz ir miers no visām šitām muļķībām, kam it kā jāpadara dzīvi labāku, pilnīgāku, laimīgāku, jādod tai jēga. Baigā jēga un labums sanāk - viena raudāšana un pašpārmetumi, par to, ko varbūt varēju darīt citādāk, lai iznākums būtu citādāks. Lai gan tāpat - nezinu nevienu pāri, kurš būtu saticies skolas laikā un VISU mūžu līdz nāvei pamatīgā pensijas vecumā nodzīvojis. Tā vienkārši nenotiek - tikai visiem ieskaidrots, ka tomēr tā var būt. Gaidot pirmo reizi, kad brīnums notiks, pūcei aste uzziedēs, slotaskātam lapas plauks - būs kaut 2 cilvēki šajā pasaulē laimīgi visu savu mūžu, jo ir atraduši savu mīlestību un spējuši to saturēt kopā...
Diemžēl dzīve nav pasaka un šajā pasaulē slotaskātiem lapas neplaukst, ziedi nezied. Ir tikai nebeidzama kāre piedzīvot ko patiešām skaistu, tik skaistu, ka viss pārējais kļūst vienaldzīgs. Piemēram, lai reizi par visām reizēm kāds [bērns[kāpēc tieši bērns.? - jo tiem ir visdziļākā ticība brīnumam]] pasauli piepildītu ar tik smeldzīgām ilgām, ka visa pasaule tik tiešām sadotos rokās - slepeni vai atklāti, tam nav nozīmes -, lai piepildītu viena mazā smilšu graudiņa sapni lielajā pasaules okeānā. Un šajā brīdī nebūtu vis miljardiem vientuļu smilšu graudiņu, bet to jūra - viena, ar vienotu mērķi - palīdzēt piepildīt sapni...
Tikai..Atkal jau kārtējais "bet" - nesaprotu, kāpēc vienmēr jābūt šķēršļiem - visu mūsu dzīvi veido nebeidzama cīņa ar apkārtējo vidi, tās liktajiem šķēršļiem. Šoreiz "bet" ir balstīts uz milzonīgo naidu pasaulē. Jā, naidu. Visa šī planēta ir piesūkusies ar to, ikkatrā sejā var redzēt lielāku vai mazāku naida atblāzmu. Ja amerikānim pretī nostāda musulmani, naids ir izteikts - auksts, biedējošs, bez cerībām to mīkstināt. Nevienam ASV neinteresē, ka tieši šis musulmanis visu savu dzīvi ir pēc tīrākās sirdsapziņas un vispatiesākajām rūpēm gādājis par savu 5 bērnu ģimeni. Nevienam neinteresēs, ka arī viņš raudāja par vārdos neizstāstāmo traģēdiju Pasaules Tirzniecības centrā... Ar šādu naidu un masu neiecietību pret dažādo pasaulē nekad nebūs iespējams piepildīt kaut viena vienīga cilvēka viskārotāko sapni. Jo vienmēr atradīsies kāds, kuram tas šķitīs pārāk nenopietns, iespējams, pārāk liels, pat neticams. Vienmēr kādam sagādās prieku sapņu iznīcināšana...Un tas, kurš pacels roku pret nevainīgu bērnu, šo neizmērojamo kaunu nodos tālāk savai dzimtai, tautai, valstij. Un ikviens kaut reizi mūžā ir lēmis nevainīga cilvēka likteni...

Diez vai tālajā 1513. gadā itāļu filozofs Nikolo Makjavelli aizdomājās, cik tālu var iet viņa moto „mērķis attaisno līdzekļus”. Protams, Makjavelli bija sava nostāja par to, kā jāvada valsts, kā jādarbojas politikā un viņš pieņēma, ka „jebkurš līdzeklis, kas nostiprina un paplašina varu, ir atzīstams par labu”.
Taču neticu, vai viņš šo frāzi domāja tik plašā amplitūdā, kā to izmanto 21. gadsimtā. Mūsdienās šie vārdi liek likti kā aizbildinājums pat visbriesmīgākajām cilvēku darbībām, jo „ko gan nozīmē dažu indivīdu ciešanas, ja iznākums daudz lielāku skaitu varēs padarīt laimīgus.?”. Protams, no šāda aspekta jautājums „Vai mērķis attaisno līdzekļus?” ir strīdīgs, arī man nav viennozīmīgu domu, taču vienmēr vajag izvērtēt, vai tik tiešām tas labums, kas tiks gūts uz citu ciešanu rēķina, atmaksāsies. Nedomāju, ka tādu gadījumu vēsturē būtu daudz...
Ir svarīgi skatīties, kādi ir izmantotie līdzekļi ceļā uz vēlamo, jo tieši no līdzekļiem, to nozīmīguma un veida, visbiežāk ir atkarīgs, vai mērķis tik tiešām attaisnojas. Ja, piemēram, skolēns izdomā neveltīt lielu vērību eksaktajām zinātnēm, bet pastiprināti mācīties humanitārās, tā radot „robus” dabaszinībās, taču vēlāk kļūstot par zinošu lektoru filozofijas fakultātē, tad šis mērķis, manuprāt, attaisno līdzekļus, jo nez vai, veltot vienādi lielu uzmanību visiem priekšmetiem, būtu varējis būt tik labs vienā noteiktā jomā. Taču es neuzskatu, ka, piemēram, lai uzlabotu savu stāvokli sabiedrībā, būtu tā iemesla dēļ kāds „jānomelno”. Protams, man iekļūšana augstākajās aprindās nemaz nav būtiska, taču zinu, ka cilvēki ir dažādi un arī dažādas ir to vēlmes un intereses.
Es nepiekrītu Makjavelli uzskatam, ka cīņā par varu visi līdzekļi ir atzīstami par labu, tātad – atļauti. Pēc manām domām, politika ir spēle – spēle nevis virtuālajā pasaulē, bet īstenībā, taču tomēr tā ir spēle. Ja šīs spēles ietvaros izdarītie gājieni neatstāj sekas uz tiem, kas it kā nav tieši tajā iesaistīti, tad tie nekādu kaitējumu nedara, taču, ja politiķi savu ieceru īstenošanai izmanto cilvēkus, kuriem politika ir vienalīdzga, nodara tiem morāli vai fiziski pāri, tad līdzekļi noteikti neattaisno mērķi. Domāju, ka katram ir tiesības lemt tikai un vienīgi pār savu dzīvi, nevis arī par pārējās sabiedrības. Sabiedrībai vajag normas, likumus, taču ne cilvēkus, kuri sava labuma vārdā ir gatavi samīt visu savā ceļā, cilvēka jūtas ieskaitot...