Just Iewa

Diez vai tālajā 1513. gadā itāļu filozofs Nikolo Makjavelli aizdomājās, cik tālu var iet viņa moto „mērķis attaisno līdzekļus”. Protams, Makjavelli bija sava nostāja par to, kā jāvada valsts, kā jādarbojas politikā un viņš pieņēma, ka „jebkurš līdzeklis, kas nostiprina un paplašina varu, ir atzīstams par labu”.
Taču neticu, vai viņš šo frāzi domāja tik plašā amplitūdā, kā to izmanto 21. gadsimtā. Mūsdienās šie vārdi liek likti kā aizbildinājums pat visbriesmīgākajām cilvēku darbībām, jo „ko gan nozīmē dažu indivīdu ciešanas, ja iznākums daudz lielāku skaitu varēs padarīt laimīgus.?”. Protams, no šāda aspekta jautājums „Vai mērķis attaisno līdzekļus?” ir strīdīgs, arī man nav viennozīmīgu domu, taču vienmēr vajag izvērtēt, vai tik tiešām tas labums, kas tiks gūts uz citu ciešanu rēķina, atmaksāsies. Nedomāju, ka tādu gadījumu vēsturē būtu daudz...
Ir svarīgi skatīties, kādi ir izmantotie līdzekļi ceļā uz vēlamo, jo tieši no līdzekļiem, to nozīmīguma un veida, visbiežāk ir atkarīgs, vai mērķis tik tiešām attaisnojas. Ja, piemēram, skolēns izdomā neveltīt lielu vērību eksaktajām zinātnēm, bet pastiprināti mācīties humanitārās, tā radot „robus” dabaszinībās, taču vēlāk kļūstot par zinošu lektoru filozofijas fakultātē, tad šis mērķis, manuprāt, attaisno līdzekļus, jo nez vai, veltot vienādi lielu uzmanību visiem priekšmetiem, būtu varējis būt tik labs vienā noteiktā jomā. Taču es neuzskatu, ka, piemēram, lai uzlabotu savu stāvokli sabiedrībā, būtu tā iemesla dēļ kāds „jānomelno”. Protams, man iekļūšana augstākajās aprindās nemaz nav būtiska, taču zinu, ka cilvēki ir dažādi un arī dažādas ir to vēlmes un intereses.
Es nepiekrītu Makjavelli uzskatam, ka cīņā par varu visi līdzekļi ir atzīstami par labu, tātad – atļauti. Pēc manām domām, politika ir spēle – spēle nevis virtuālajā pasaulē, bet īstenībā, taču tomēr tā ir spēle. Ja šīs spēles ietvaros izdarītie gājieni neatstāj sekas uz tiem, kas it kā nav tieši tajā iesaistīti, tad tie nekādu kaitējumu nedara, taču, ja politiķi savu ieceru īstenošanai izmanto cilvēkus, kuriem politika ir vienalīdzga, nodara tiem morāli vai fiziski pāri, tad līdzekļi noteikti neattaisno mērķi. Domāju, ka katram ir tiesības lemt tikai un vienīgi pār savu dzīvi, nevis arī par pārējās sabiedrības. Sabiedrībai vajag normas, likumus, taču ne cilvēkus, kuri sava labuma vārdā ir gatavi samīt visu savā ceļā, cilvēka jūtas ieskaitot...

Tagad kaut kā pārāk liela kāre visu pasauli tālu, tālu pasūtīt, lai vienreiz ir miers no visām šitām muļķībām, kam it kā jāpadara dzīvi labāku, pilnīgāku, laimīgāku, jādod tai jēga. Baigā jēga un labums sanāk - viena raudāšana un pašpārmetumi, par to, ko varbūt varēju darīt citādāk, lai iznākums būtu citādāks. Lai gan tāpat - nezinu nevienu pāri, kurš būtu saticies skolas laikā un VISU mūžu līdz nāvei pamatīgā pensijas vecumā nodzīvojis. Tā vienkārši nenotiek - tikai visiem ieskaidrots, ka tomēr tā var būt. Gaidot pirmo reizi, kad brīnums notiks, pūcei aste uzziedēs, slotaskātam lapas plauks - būs kaut 2 cilvēki šajā pasaulē laimīgi visu savu mūžu, jo ir atraduši savu mīlestību un spējuši to saturēt kopā...
Diemžēl dzīve nav pasaka un šajā pasaulē slotaskātiem lapas neplaukst, ziedi nezied. Ir tikai nebeidzama kāre piedzīvot ko patiešām skaistu, tik skaistu, ka viss pārējais kļūst vienaldzīgs. Piemēram, lai reizi par visām reizēm kāds [bērns[kāpēc tieši bērns.? - jo tiem ir visdziļākā ticība brīnumam]] pasauli piepildītu ar tik smeldzīgām ilgām, ka visa pasaule tik tiešām sadotos rokās - slepeni vai atklāti, tam nav nozīmes -, lai piepildītu viena mazā smilšu graudiņa sapni lielajā pasaules okeānā. Un šajā brīdī nebūtu vis miljardiem vientuļu smilšu graudiņu, bet to jūra - viena, ar vienotu mērķi - palīdzēt piepildīt sapni...
Tikai..Atkal jau kārtējais "bet" - nesaprotu, kāpēc vienmēr jābūt šķēršļiem - visu mūsu dzīvi veido nebeidzama cīņa ar apkārtējo vidi, tās liktajiem šķēršļiem. Šoreiz "bet" ir balstīts uz milzonīgo naidu pasaulē. Jā, naidu. Visa šī planēta ir piesūkusies ar to, ikkatrā sejā var redzēt lielāku vai mazāku naida atblāzmu. Ja amerikānim pretī nostāda musulmani, naids ir izteikts - auksts, biedējošs, bez cerībām to mīkstināt. Nevienam ASV neinteresē, ka tieši šis musulmanis visu savu dzīvi ir pēc tīrākās sirdsapziņas un vispatiesākajām rūpēm gādājis par savu 5 bērnu ģimeni. Nevienam neinteresēs, ka arī viņš raudāja par vārdos neizstāstāmo traģēdiju Pasaules Tirzniecības centrā... Ar šādu naidu un masu neiecietību pret dažādo pasaulē nekad nebūs iespējams piepildīt kaut viena vienīga cilvēka viskārotāko sapni. Jo vienmēr atradīsies kāds, kuram tas šķitīs pārāk nenopietns, iespējams, pārāk liels, pat neticams. Vienmēr kādam sagādās prieku sapņu iznīcināšana...Un tas, kurš pacels roku pret nevainīgu bērnu, šo neizmērojamo kaunu nodos tālāk savai dzimtai, tautai, valstij. Un ikviens kaut reizi mūžā ir lēmis nevainīga cilvēka likteni...

Diena kā diena - ir gan rīts, gan vakars. Iepējams, šī diena mazliet par smeldzīgi skaistu - koku zari liecas zem ledus dūnu kārtas, pasaule balta, balta, tik mierīgi skaista.. Nez kāpēc visu dienu galvā skan "baltas debesis kā piiieens, tikai tu un vairs nevieeeens...baltiem ziediem pļava ziieeed, baltiem sōļiem laime iieet. Tiiik balta, baaaltaa pasaule kaa tāāva sīīrds....".
Vispār diezgan skumīgi..:( Tik tiešām nezinu,kāpēc, bet šī dziesma man vienmēr ir uzdzinusi vai pārpasaulīgas skumjas. Asaras sāk birt vai bez iemesla. Un, ja vēl iemesls ir...
Šodien iemesls tik tiešām ir - tā vien izskatās, ka pēc [nieka] pusotra gada kopābūšanas ar visfantastiskāko cilvēku pasaulē, esmu palikusi bez šī visfantastiskākā cilvēka pasaulē. Nē, nevajag uztraukties - šis mūsdienu brīnums nav cietis kādā šim laikmetam atbilstošā katastrofā vai aizbraucis kārtējā naudas peļņā uz Īriju vai Zviedriju. Viņš vienkārši izdomāja, ka neesmu pietiekami... laba, jauka, nezinu, kāda, paliksim pie tā, ka esmu nepietiekama kādā jopā. Jā, tātad manā ziemas sniegu saldētajā sirsniņā tagad klejo mīklains tukšums un liels aizvainojums - kā var vienkārši aiziet, pat nepasakot, kāpēc.!? Tik šausmīgs attiecību nogalināšanas[jā, pareizi, nogalināšanas] veids - atsūtīt aizvainotu vēstuli latviešu "otrajās mājās" draugiem.lv un izdzēst no draugu saraksta, nobloķēt. Ja tā godīgi, pat nevar saprast - cilvēks vienkārši izdomā ignorēt kādu laiku vai arī "pasūta" labi tālu uzreiz..?!
Tā nu es savās "mīlas mokās" sāku apcerēt dzīves jēgu. Jau kārtējo reizi. Un tieši šodien, kad visa pasaule ir tik mierīgi skaista, šķiet, pasaku diena... Bēdas vēlējos noslīcināt dažādās atziņās...
Izvērsīšos mazliet par vienu no tām:
Ja sapni sapņo pietiekai stipri, tad tas piepildās.

^
Vadoties pēc tā[atvainojos, dižgari, nevaru atcerēties, kurš no Jums šo teica/rakstīja] var izsecināt, ka vienīgais, ko mums vajag darīt, ir saņot. Bet vai tiešām..? Un kā izmēra sapņa, cerību stiprumu.? Es teiktu, ka esmu sapņojusi ļoti, ļoti. Un, ja reiz nepiepildās visvairāk kārotais, tad zūd arī ilūzija, ka piepildīsies kāds cits. Jā, tieši tā, ilūzija, jo vēl neesmu sastapusi cilvēku, kurš būtu laimīgs un sasniedzis sava sapņa piepildījumu.
Vai tik tiešām neviens no mums nepiedomā pietiekami stipri.? Nedomāju tā.. Gan vaina kaut kur citur..Iespējams, šis varētu būt mans vadmotīvs filozofijas studijām - uzzināt, kāpēc nav iespējams īstenot tik ļoti kāroto un dabūt tik ļoti iekāroto. Arī, ja cenšas.

Garastāvoklis:: sad

Jā, tātad pēc idejas man tagad vajadzētu sēdēt pie, vai, Dieviņtētīt, ku' lielas, grāmatu kaudzes, bet kaut kā galīgi 'nevelk'...;[ Kaut kā nekā jau galīgi pazīstama situācija - ar katru dienu apnicīgie algebras algoritmi un piramīdu tilpumi, vilcienu bremzēšanas laikā radies siltums un kalcija ķīmiskās īpašības piesaista arvien mazāk un arvien vairāk laika tiek pavadīts virtuālajā pasaulē. Kā meklējumos.? Nezinu, pašizglītošanās laikam nebūs vis - dažkārt jau gribētos, bet mans nets never vaļā nevienu ziņu lapu. Tikai Neatkarīgo Rīta avīzi, to pašu tikai īpašās laimes dienās.
Jā. Tātad, centīšos nenovirzīties no tēmas, lai gan tas jau izdarīts..:[
Tātad....Mans internetsērfošanas šībrīža mērķis ir vecās labās atziņas.
Tā nu meklēju un uzdūros uz ļoti forša saitiņa. Gan jau daudzi zina, bet man bij jaunums. Nosaukums arī tāds ļoti mīlīgs - tikainesakinevienam.lv. ! Nu, kur vēl jaukāku un atmiņā paliekošāku.? Žēl tikai, ka pateicu, un vēl kur - publiskajā dienasgrāmatā. [mazliet kaunīgs smaidiņš šeit.]
Jā. tā nu mana šīsdienas gudrībiņa.
* Varoņi un trakie: tie nebaidās ne no dzīves, ne no nāves. Gan varoņi, gan trakie ir vienaldzīgi pret briesmām un akli dodas uz priekšu, ij neklausīdamies, ko par to saka citi. Trakais izdarīs pašnāvību, varonis kaut kā cēla vārdā ļausies mocībām, bet abi dabūs galu.

Starp citu, to pierakstījis Paulu Koelju savā fantastiskajā darbā "Veronika grib mirt". Grāmata burvīga, nevarēju vien beigt lasīt.... ^^
Jā. vispār runājot par šo domugraudu => mirt vēl netaisos, tā ka par manu depresiju arī uztraukties nevajadzētu.. Patiešām patīk tā saistība, ko Koelju kungs saskatījis starp trakajiem un varoņiem. Pirmajā mirklī mums šķiet galīgi nesaistītas lietas, taču ir, tomēr ir tik līdzīgas....
Atšķirība tikai miršanas formā. ^^

Pē.Es. Izrādās, ka es šajā cibiņā jau biju reģistrējusies pirms laba laiciņa, tik aizmirsusi par tādas esamību. He, labs atradums.. !^

Tātad...Ir diezgan bezcerīgi pelēks vasaras rīts un es kārtējo reizi sēžu pie datora, kārtējo reizi man nav nekā labāka, ko iesākt..Taču šoreiz esmu atklājusi ko jaunu - interneta bogus. īsti nesaprotu nepieciešamību tādiem [blōgīēm], bet gan jau kaut kad pielēks - galu galā, nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu uz papīra arī. Vēlme rakstīt ir uzraudusies ik pa laikam, taču vienmēr bijusi pārāk liela nepieceišamība nosvītrot to, ierakstīt labāk tā, bet tā beigās sanāk viss blociņš vienos švīkājumos un tukšs kodoliņš jau n-tajai pildspalvai, domāju, datorā būs vieglāk, ja reiz jāraksta.:D
Tātad..es ceru uz visu[vai vismaz lielākās daļas] sapratni un atbalstu manu dienasgrāmatu rakstīšanā un...SVEICIENS VISIEM SAULGRIEŽOS[dzirdēju,ka tie īstie tieši šodien esot. ^^]