June 25th, 2009

• dzīve mana dzīvīte...
• 6/25/09 03:30 pm
• cik beiži gan nav tā kā izskatās no malas. nekad nepateiktu,ka tam dzīvespriecīgajam cilvēkam, kurš darba dienā dzīvo man blakus, kurš kā traks katru nedēļas nogali cenšas pavadīt nirstot, laivojot, šaujot vai braucot ir gaidījis ilgi, lai saņemtu orgāna transplantāciju. Tajā pašā laikā dzīvojot super pilnvērtīgi un tajā pašā mēnesī, kad saņemot tik ļoti nepieciešamo orgānu ir sagaidījis pasaulē arī savu pirmo bērnu... skaties un priecājies. Dieva brīnums. Un vēl savādā sajūta, jo orgāni transplantācijai nāk negaidīt/ neplānoti... cik viena nelaime var izrādīties citam laime.
  Notikumi,kas nenotiek ar mani. bet es sajūtos labi par citiem.
  
  Un jūtu nožēlu par sevi, jo ES ZINU ne viss tiek izmantots. vēl vairāk tik daudz, kas tiek izniekots... Nu, cik liels ir tolks no tās sūda TV kastes mājās? relaxings, pavadīts laiks? Mēs vairs nemākam runāt ar savām otrām pusēm, jo mums pa vidu ir TV. Tu pārvelcies mājās un nospied pulti, jo tā ir forši? Bet tad, kad paliec divatā - čušs, klusums - vai nu īsti mēs vairs nemākam runāt, vai ir pārmācis nogurums,kad neparko vairs negribas runāt. Vai arī tu ieslīdi transā pie TV/ datora, kad apkārt nekas vairs neeiskistē, mēs neredzam viens otru un tad vēlā vakarā esot gultā, mēs sajūtam, ka blakus ir otrs Tavējais, un tad labākajā gdījumā izdomā,ka varētu ātri pamīlēties. Piesātināti ar negatīvo info no visiem drankiem, mēs atceramies arī par cilvēcisko. Man iekšā kāds sauc - Tev vajag ko citu! bet es neklausos... ,jo man taču vajag to ko visiem. ? absurdi. absurdi. absurdi.
  
  Man veinīgi prieks, ka cilvēki,kuri apzināti izvēlas savā mājā neielaist TV paliek arvien vairāk. Pirms pāris gadiem man tas likās mazliet šīzī, jo zināju tikai vienu gadījumu - to pašu savā ģimenē. Bet tagad sastopot cilvēkus, kuri dzīvo līdzīgi, man sāk šķist, ka nevis viņi ir traki, bet es. It seviški paklausoties, ko šie cilvēki vakaros dara. un tas nav NEKAS.
  
  Gan jau man mājās vienmēr būs TV/ kompis, bet tajā brīdī,kad mums būs vairāk par vienistabu dzīvokli mana dvēsele dziedās (ja vēl būs kam dziedāt), jo tur nebūs TV. Bet es arī apzinos,ka runa jau nav par TV, runa ir par pašiem mums - cilvēkiem, par sūdu var palikt jebkas un notrulināt var jebkas, ja Tu to nedari ar mēru. Man ir sajūta,ka manā dzīvē tas nav ar mēru, vai kaut kas ir daudz par maz, kas mani iespaido man nevēlamā virzienā. jūtos sagurusi un kā sieviete nejūtu piepildījuma sajūtu. nu re- kādreiz man bija svarīgs miers. tagad arī piepildījuma sajūta. bet arī mirs. noteikti. un tas man Paldies Dievam ir. un es esmu pateicīga par visu, kas man ir... un turpināšu saprast, meklēt un atrast to kā man nav.
• 0 commentsLeave a comment