no riekstiņiem bilde raustās un šķiet visi vadiņi pilni skatos ārā pa logu bet labāk nepaliek sniegs nekūst tikai koki kratās pretīm zilajām gaismiņām no kaimiņa tēfau izrādes un pa pusei jau esmu pieradis būt viens
esmu tā iemīlējies savā bezizmēra vājprātā, ka baidos tev pieskarties. pat skapī. pat zem stikla ādas. pizģec kā man pietrūkst vēl nepieradinātas uzmanības.