August 12th, 2007

• 8/12/07 11:24 pm
• viens no stūrakmeņiem, kas saturējis kopā manu vecāku 30 gadu ilgo laulību, ir fakts, ka viņiem abiem bērnībā bijušas attiecības ar kazu
  tēta pienākums bijis kazu ganīt, kamēr viņa vecākais brālis uzņēmies netīro trauku mazgāšanas pienākumu, tagad atskatoties pagātnē, tēvs atzina, ka kazu ganīt ir pilnīgs beztolks, kazu tu vari ganīt vai neganīt - viņa iet, kur grib un ēd, ko grib, un neko tu tur nevari padarīt, kaza ir brīvdomātāja, piemēram, tur, kur ganījusies aita, taisa pēc tam golfa laukumus, tur, kur ganījusies aita, var redzēt, ka viņa tur ir ganījusies, jo zāle ir noēsta pa tīro, aita ir krietns lopiņš, turpretim tur, kur ganījusies kaza, paliek tikai mīnu lauks, kaprīzajai kazai pietrūkst elementāras cieņas pret ēdienu un šī tikai paknakstinās, kur pagadās, bez kāda latviešu pamatīguma un pienākuma apziņas
  mana māte kā jau dāma kazu gan nav ganījusi, tomēr viņai bijusi ilgstoša un sirsnīga draudzība ar kazu, viņai pazīstamā kaza dzīvoja kūrortpilsētā - v naše jurmale, divstāvu dzīvokļu mājai pieguļošajā šķūnītī, un māte tāpat kā visi citi kaimiņi, visu vasaru stiepa kazai arbūzu mizas kā rijamo, kaza bijusi traka uz arbūzu mizām un viņai neprātā garšojis, visu vasaru no tām tik pārtikusi, i togo kazas saimniece vasarā par šo varēja nelikties ne zinis, jo zināja, ka kaimiņi arbūzu mizas nes miskastei garām, uz šķūni
  pat tik skaistām attiecībām reiz pienāk gals, tēvs savu vieglprātīgo kazu ar atvieglojuma sajūtu notiesāja vecmāmiņas bērēs un jau nākošajā vasarā ar zirga transporta pakalpojumiem pārvācās dzīvot uz pilsētu, savukārt, mātes kaza nomira dabīgā nāvē un nākamajā dzīvē izauga no sūdu čupas arbūza izskatā
• Current Music: moloko - sorry
• 0 piedūrāscepies, rausīt