April 4th, 2006

• 4/4/06 12:00 am
• man ir viena meitene, kura no citiem slēpjas aiz visiem kokiem, un viņai nav grūti paslēpties, viņu var sajaukt ar jebko, tik caurspīdīga viņa ir, bet šorīt es pārliecinājos, ka viņa ir, uzliku viņai roku uz pleca, vēlot labu rītu, nepaguvu pat apdomāties, kad jau uzliku roku uz pleca un pasmaidīju, bet pēc tam es vilku mugurā vēja jaku gaiši brūnu, un viņa skatījās ar savu caurspīdīgo, nodevīgo skatienu, kuru nenoslēpt ne koku dobumos, ne ķērpju jūrā, bet tad es atkal apdomājos, nepaguvu pajautāt, par lielu, par mazu, par stilīgu, par nestilīgu, es apdomājos, aizspiedu augšējo pogu un piespiedu durvju rokturi, aizmirsīšu un nekad tagad neuzzināšu, kas tur bija ar to vējjaku, kādreiz deviņdesmito sākumā ļaudis aizgūtnēm pirka lētas importa ziepes, vēlāk izrādījās, ka tās ir līķu ziepes, iedomājos, varbūt man ir līķa vējjaka, ja viņa no manis neslēpjas
• 1 piedūrāscepies, rausīt