mazs labojums - es tomēr pinkšķu.
un vēl tā nožēlojami - pie n`sync.
i'm a loser, baby, so why don't you kill me?

bļin. un tieši šitā dziesma. nu es jums saku - winamps spēlē uz jūtām.
parasti es tagad būtu sākusi pinkšķēt, bet tā sāpe laikam ir dziļāka. tāda smeldzoša un "bezizejaina" sajūta. nūū taču, ej prom!
un pati taču zinu, ka tā ir labāk mums abiem. ai nu es vienkāši esmu sarežģīta, lai neteiktu vairāk.

And when the night is cloudy,
There is still a light that shines on me,
Shine on until tomorrow, let it be.
I wake up to the sound of music
Mother Mary comes to me
Speaking words of wisdom, let it be.

lepnums un aizspriedumi. jā, tiešām.

[sāka skanēt beautiful girls un jā, hah, izbojāja visu manu gremdēšanos sāpīgās ilgās. :)]

tādos ziemas vakaros tevis pietrūkst visvairāk. brr. gribēju stulbi uzsākt sarunu, bet laikam kāds tur augšā zina ka nevajag, vai arī tu vienkārši izdomāji tieši tajā mirklī iziet no skypa. un tad es tā nopriecājos - labi vien ir. lai viss paliek tā, kā ir. jo vairāk urbinās rētās, jo vairāk tās sāp. nevajag.
un pie tam - nav jau nemaz tik grūti ieskaidrot sev, ka vienai būt ir labāk. tikai uznāk tādi vājuma mirkļi, kad tik ļoti gribas atkal saritināties tev klēpī un justies pasargātai no visa. bet nu labi, i can take care of myself. i guess.

looking back at me
i see that i never really got it right
i never stopped to think of you
i'm always wrapped up in things i cannot win.

tu zini kā notiek? kad tu vienkārši vairs nesaproti kas ir labi un kas nav. kad tev vairs nemaz nav nekādas sajēgas par savu iekšējo pasauli, un tāpat tu vēl centies jaukties svešā dzīvē. kad liekas, ka pašai drīz būs jālūdz palīdzība no malas, kaut tas nekad iepriekš nav bijis nepieciešams. bļin. es pat tā īsti nezinu kas tieši mani attur saņemt to, ko vēlos, jo ja tā labi padomā - es esmu ideālā pozīcijā. neviens man neko nevar pārmest, un ja gribu - varu izvēlēties jebkuru ceļu. bet tur jau laikam mana problēma - es pati nezinu ko gribu.
visādā gadījumā varu pateikt to, ka man patīk pabūt vienai. neremdināmā sieviešu vēlme pēc mīlestības laikam tomēr jūtas piepildīta pēc 4 gadu nepārtrauktas ziepenes. un par brīnumu nav pat grūti atvadīties. šoreiz ir viegli. varbūt es tā saku tikai līdz brīdim kamēr atkal ieraudzīšu viņu, bet nu jā. pagaidām esmu darījusi visu iespējamo lai attālinātu šo tikšanās brīdi.
riekstiņš man te tagad cenšas iesmērēt savu kārtējo black style dziesmu un es viņu ignorēju kaut arī zinu ka viņš zin ka es redzu bet man ir pilnīgi pie vienas vietas ko viņš domā jo tas ir riekstiņš un man patīk nelietot pieturzīmes jā.
šodien dabūju noklausīties kārtējo vecāku skandālu un sapratu, ka precēties nekad negribu. leldes mamma teica, ka vecumā pāri 40 precētiem pāriem savā starpā lekties ir stila lieta. tad es laikam atteikšos, man negribās. kāpēc nevar vienkārši visas dzīves garumā baudīt brīvību no stulbas morālās atkarības, debīliem pārmetumiem un pienākuma sajūtas pret otru? ir taču tik forši no sākuma darīt, un pēc tam domāt.
un ir 00:54 un es plānoju iziet ārā, kaut arī es jau no šejienes dzirdu vēju. šodien tiešām likās, ka man rokas nokritīs. nu jā. viss.

un kā dēļ es pati sevi mocu?
pff.

dzīves apnikums. kārtējais. man sāp kakls/reibst galva un viss kaitina. un 1dien atkal jau skola un man atkal jau nekas nav izdarīts zpd labā. aiš. man vienalga.

if i am the stone
if i am the wonder..

un mani kaitina uzmācīgās galvas sāpes, suņa neremdināmā vēlme iet ārā, mana mūžīgā vēlme aizrakstīt tam, kam nevajag un šodienas bezcerība. grr.