jul ([info]jul) wrote on July 2nd, 2008 at 12:10 am
un es tā visu laiku domāju..
..kā man īsti pietrūkst? es stabili zinu, ka manām šūnām trūkst skābekļa, bet nezinu, kas man to skābekli spēj sniegt. ne jau brīvības man trūkst, jo principā jau whatever, i do what i want visu laiku, dažbrīd samīdot tuvus cilvēkus pa ceļam uz savu vēlmju apmierināšanu. arī pašapliecināšanās man ir pārpārēm, tie egoistiskie un dažbrīd līdz riebumam nesaaudzīgie teksti pārsteidz pat mani pašu. varbūt patiesi mad love ir tas, kas man ir vajadzīgs, un šaubos vai es to varētu sagaidīt no pašreizējām attiecībām. tās nav pietiekoši dziļas jūtas, lai aizrautu un sniegtu mierinājumu. un īstenībā - nekad nevar patiesi dziļi iemīlēties cilvēkā, kurš tev vismaz kkādā ziņā ir pakļauts. man vismaz tā neprātīgā iemīlēšanās saistās arī ar kaut kāda līmeņa atkarību no tā otra cilvēka, bet varbūt tā ir vienkārši mana pieredze.
tik žēl patiesībā. gribējās kaut ko tādu stabilu un paliekošu, bet beigās dabūju vienkārši plecu pie kā pieturēties, bet kas nesniedz emocionālas pilnības sajūtu. cenšos uztvert visu auksti un racionāli, bet redzu, ka pati esmu viņu pieradinājusi. "cilvēkiem ir jāuzņemās atbildība pār tiem, ko tie pieradina." man bail atbildēt savas sirdsapziņas priekšā.

tried my hardest not to scream
i find my heart is growing weak
so leave your reasons on the bathroom sink.

es nemāku tā dzīvot bez sajūtām/emocijām. tās man sniedz adrenalīnu un spēku turpināt.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: