Как сюжеты старой киноленты,
Разговор вдвоем о сокровенном.
Я прошу тебя лишь на мгновенье:
Раздели со мной мои мечты
Этими стихами на рассвете
Я клянусь тебе в любви на веки
Не найти на целом белом свете
Мне такой, как ты...

Pašai nav īsti skaidrs, kas man tik ļoti sāp. Sajūtas īss raksturojums - it kā kaut kas būtu nomiris iekšā. Ne burtiski - es nesmirdu pēc līķa, bet tā garīgi. Un vienīgais, kas tur varēja nomirt, ir cerība par gaišāku dzīves periodu. Visiem dzīve sastāv no strīpām, man melnā ir 3x platāka par balto.
Domas haotiski maisās pa galvu, nevaru saņemties pamācīties. Gribās blenzt vienā punktā un iekšēji sevi žēlot. Jau atkal es esmu viena ar sevīm - cilvēku, kura sabiedrību es tagad vēlos vismazāk.




Lūdzu, es tiešām lūdzu, padari visu vieglāku. Aizved mani prom un pasargā. Lūdzu.