iekšējs miers un harmonija. man paliek vieglāk, kad visu savu ne tik balto dzīvesstāstu varu kādam uzvelt un viņš mani saprot. patīkami apzināties, ka līdzās ir cilvēks, kas atbalstīs un palīdzēs, kad to vajadzēs, un kas lūgs pēc padoma un ņems vērā manu viedokli, kad to vajadzēs viņam. un padomā tikai - viņš vienmēr ir bijis tepat blakām. diendienā mēs uzturamies ar daudziem, un īstenībā neko par viņiem nezinam, un tad vienā brīdī it kā no jauna iepazīstamies, no jauna atklājam to pašu veco. atliek tikai nožēlot, ka visu to laiku neesi pietiekoši daudz pievērsis uzmanības, pietiekoši uzmanīgi klausījies. cilvēka garā ir brist pāri neatskatoties. un tā mēs skrienam un skrienam.

un tieši šodien es vēl domāju, ka man nav ko teikt, ka izsmēlu sevi 15 gadu vecumā. un tagad es sapratu, ka man nav ko teikt papīram (vai klabam), jo man vajag dzīvas acis sev pretī, lai es varētu izpausties. man vajag mērķauditoriju viena acu pāra sastāvā. un šodien man bija pirmā pilnvērtīgā sevis izklāstīšanas lekcija īstajai auditorijai.

cause you can't leave
i can't do this without you
and you can't go
i can't do this without you.