Es šodien kaut ko iedomājos un nepierakstīju, tāpēc centīšos atsaukt atmiņā savu dižo secinājumu: iespējams, ka mana kaislība pēc ātruma ir kaut kādā veidā saistīta ar manu dzīves filozofiju, ka no visa var aizbēgt, ja to pietiekami veikli izdara. Nu ja, neteiksim, ka ar to būtu jālepojās, bet man pagaidām nav motivācijas kaut ko mainīt, un nē, nav tā, ka priekš sevis upgradošanas vienmēr vajag motivāciju, vienkārši man pašai daži savi it kā trūkumi tīri labi patīk.

Bet nu jā, atkal jau pierādās tas, ka ir ļoti grūti pāriet no augstāka uz zemāku - manā gadījumā no jaudīgas/jaunākas/iespaidīgākas būs grūti pāriet uz lēnāku/vecāku/piezemētāku mašīnu, bet nu tad jau redzēs kā tur būs. Pagaidām baudu 3.5 motora uzrāvienu un queen-of-the-road sajūtu. (:

Netieku galā ar savu tempermentu un nervu sprādzieniem. Baidos atgriezties pie es-situ-visiem-un-par-visu sevis, bet cenšos sevi mierināt ar domu, ka gadalaiku maiņa nav pārāk piemērots brīdis, lai trenētu savu pacietību un ka pavasaris nāks ar iekšēju harmoniju un vieglu man-viss-vienalga sajūtu, kas iespējams kaut nedaudz samazinās manas dusmu lēkmes.

Paldies Dievam piektdiena ir klāt! (: