"bet es zināju, ka man nekad ar to nepietiks - būt kādam par rožu krūmu."

sēdēju un klausījos krievu komiķa koncertu, kas laikam nav tik būtiski, un tad, smejoties, man vienā brīdī tik ļoti sagribējās, lai blakus uz dīvāna sēdētu kāds, kuru apķert un samīļot. sagribējās to sajūtu, ka neesi viens, ka tev līdzās ir kāds, kas vēlas tur būt. nevajag nekādu romantiku, nevajag ne mīlestības ne spraigu attiecību. pavisam vienkārša līdzās būšana ikdienas brīžos will do. njam, varbūt vaina tomēr ir manī.?..

vispār cenšos nedomāt par to. līdz kaklam iekšā mācībās, draudzībā, repšes grāmatās un nikotīnā. es ceru, ka pavaris tomēr mani kaut cik atdzīvinās, un ziemā jau es parasti neesmu es pati, ziemā es esmu budzis. man patīk novelt visu vainu uz gadalaikiem.

kad es pavasarī, sestdienas pēcpusdienā iesēdīšos mašīnā un braukšu uz enguri paēst un pabradāt pa pludmali, man skanēs tikai brīvības mūzika. ātriātriātri un brīvibrīvibrīvi. lidot pa asfaltu.

PAVASARI!
i demand.