i wanna know now where we are.
gāju viena pati nakts vidū cauri savam kriminālajam mikrorajonam un pēkšņi pār mani nāca apskaidrība - nekam taču tāpat nav nozīmes!
ir jau patīkami sajusties nedaudz dzīvākai un greizsirdīgai, bet tas ir tikai mans mazais prāta aptumsojums. patiesībā jau ir vienalga,
tikai tā nostalģiski skumji par visu, kas reiz bija un vairs nebūs, par ilūzijām.

fuck, i hope you feel much worse than me!
maybe not so happy!
welcome to my world.

tad vēl es satiku pārīti, kas laikam bija strīda karstākajā momentā tieši tad, kad gāju garām, jo viņi pieklusa un dusmīgi mani nopētīja, jo
jutās samulsuši. pirms tam paveicās dzirdēt vīriešu zelta frāzi darbībā - "es taču neesmu tāds!" rodas jautājums - ko viņi domā ar vārdu "tāds"?
tāds kā visi? tāds kā tu domā? tāds, kāds es zinu, ka patiesībā esmu, bet tikai cenšos tev iesmērēt pretējo? kāpēc jālieto tik plaši jēdzieni?
vienīgais izskaidrojums - viņi paši nevar izdomāt, ko vēlas tajā brīdī samelot, un tāpēc lieto atvērtos jēdzienus, it kā tev pašai būtu jāzizdomā, ko
viņš ar to domā. sarežģīti.

i look back at yesterday - i'm ok.