tu zini kā notiek? kad tu vienkārši vairs nesaproti kas ir labi un kas nav. kad tev vairs nemaz nav nekādas sajēgas par savu iekšējo pasauli, un tāpat tu vēl centies jaukties svešā dzīvē. kad liekas, ka pašai drīz būs jālūdz palīdzība no malas, kaut tas nekad iepriekš nav bijis nepieciešams. bļin. es pat tā īsti nezinu kas tieši mani attur saņemt to, ko vēlos, jo ja tā labi padomā - es esmu ideālā pozīcijā. neviens man neko nevar pārmest, un ja gribu - varu izvēlēties jebkuru ceļu. bet tur jau laikam mana problēma - es pati nezinu ko gribu.
visādā gadījumā varu pateikt to, ka man patīk pabūt vienai. neremdināmā sieviešu vēlme pēc mīlestības laikam tomēr jūtas piepildīta pēc 4 gadu nepārtrauktas ziepenes. un par brīnumu nav pat grūti atvadīties. šoreiz ir viegli. varbūt es tā saku tikai līdz brīdim kamēr atkal ieraudzīšu viņu, bet nu jā. pagaidām esmu darījusi visu iespējamo lai attālinātu šo tikšanās brīdi.
riekstiņš man te tagad cenšas iesmērēt savu kārtējo black style dziesmu un es viņu ignorēju kaut arī zinu ka viņš zin ka es redzu bet man ir pilnīgi pie vienas vietas ko viņš domā jo tas ir riekstiņš un man patīk nelietot pieturzīmes jā.
šodien dabūju noklausīties kārtējo vecāku skandālu un sapratu, ka precēties nekad negribu. leldes mamma teica, ka vecumā pāri 40 precētiem pāriem savā starpā lekties ir stila lieta. tad es laikam atteikšos, man negribās. kāpēc nevar vienkārši visas dzīves garumā baudīt brīvību no stulbas morālās atkarības, debīliem pārmetumiem un pienākuma sajūtas pret otru? ir taču tik forši no sākuma darīt, un pēc tam domāt.
un ir 00:54 un es plānoju iziet ārā, kaut arī es jau no šejienes dzirdu vēju. šodien tiešām likās, ka man rokas nokritīs. nu jā. viss.