|
|
|
October 20th, 2005
09:05 pm - postpadomju valstu līgavas
Vakar ORT bija raidījums par postpadomju valstu līgavām, kas alkst un ilgojas doties uz štatiem, lai kļūtu par kāda labi paēduša amīša dzīves biedri... Baisi - sieviete pārdod sevi ne tikai uz nakti, ne tikai par dažiem desmitiem vai simtiem dolāru, nē, viņa pārdodas uz mūžu - līdz nāve mūs šķirs, vai vismaz uz vairākiem gadiem - līdz iegūta zaļā karte. Un nav jau tās laulības fiktīvas, nemaz arī ne, jo tām krievu (nu nav jau tās tikai krievu sievietes, bet tas tāds ieradums)sievietēm tak nav naudas, ko kādam amim samaksāt, lai šamējais padalās pilsonības labumos. Kas dzen sievieti tūkstošiem kilometrus tālā zemē - bez naudas, bez valodas, bez prāta? Tik ļoti gribas to nodrošināto dzīvi??? Labi - dienu, nedēļu, varbūt pat mēnesi tu vari sakost zobus un smaidīt, pienest čības..., bet ko tālāk? Un vispār - bailes nav?!?
|
09:17 pm
Nekad pat neesmu apsvērusi tādu iespēju, ka varētu mēģināt nokārtot vai vismaz pārveidot savu dzīvi, apprecoties ar ārzemnieku vai dodoties dzīvot un strādāt uz kādu svešu zemi, - tas pat nav kaķis, tas ir zilonis milzīgā maisā - ne gala, ne malas un viss tumšs... Kādreiz studiju laikos patika man viens amerikānis, varēja pat piestrādāt;)... Bet, iedomājoties, ka es vairs nedzīvošu te, mājās... Toreiz, apsverot visus par un pret, sapratu vienu, ka man tik ļoti svarīga māju sajūta - lai arī viss, ko varu palikt zem šī apzīmējuma, skan tik patētiski, tik pārsaldināti, tomēr tā tas ir - es nezinu, vai varētu dzīvot svešas valodas vidē (pat zemēs, kuru valodu zinu gana labi, lai nebūtu jāstostās), vai varētu nebraukt vasaras vakara pastaigā uz Jūrkalni, vai negribētu lasīt rudens lapas Siguldā, vai ... Ir tik daudz lietu, bez kurām nevarētu tur - svešumā ...
|
|
|